Arkāde

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Minhenes vecās naudas kaltuves sētas arkāde.

Arkāde (franču: arcade) ir vienādas formas un izmēra arku rinda, kas balstās uz kolonnām vai uz taisnstūra vai kvadrātveida stabiem. Šādi stabi var būt dekorēti ar pilastriem vai puskolonnām, balstot arkādi vainagojošo antablementu.

Arkādes lielā mērā tiek izmantotas, veidojot vaļējās galerijas, kas izvietotas gar nama fasādēm. Sienas slodze ar arku palīdzību vienmērīgi sadalās starp atsevišķiem balstiem. Arku rindu izmantošana palielina konstrukcijas izturību, tādēļ arkādes tiek izmantotas jumtu vai antablementu balstīšanai, un var izturēt lielas slodzes. Arkādes tika izmantotas arī seno akveduktu celtniecībā, bet vēlāk romieši tās izmantoja augstu sienu celtniecībā (piemēram, Kolizejs).

Gotiskajā arhitektūrā arkādes izmantoja gan interjerā, gan ārpus ēkas, piemēram, veidojot klosteru krusta ejas[1]. Viduslaiku angļu katedrālēs un klosteros bija sastopamas arī klātās arkādes, kas būtībā veidoja apjumtu eju, kura ved no baznīcas šķērsjoma vai joma uz iekšējām telpām. Bieži vien klātā arkāde piekļāvās klostera austrumu sienai, noslēdzot ejas, kas atrodas krustveida baznīcās šķērsjoma dienvidu daļā. Glosteršīras katedrālē (1029 g.) klātā arkāde atrodas joma rietumu galā. Klātās arkādes ir sastopamas lielajās 11. gadsimta kristiešu baznīcās (Vinčesteras un Daremas katedrāles).

Arkas, kas ir piekļāvušās sienai un tām nav caurejošu laidumu, sauc par aklo jeb māņarku. Šāda arku rinda tiek saukta par arktūru.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Ilustrētā vārdnīca». www.artermini.lv. Skatīts: 2019-03-08.