Gotika (arhitektūra)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Gotiskā arhitektūra)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gotika ir arhitektūras stils Eiropā, kas pāstāvēja no 12. gadsimta vidus līdz 16. gadsimtam. Tas nomainīja romānikas stilu, savukārt pašu gotiku nomainīja renesanse. Tiek iedalīts trīs posms: agrajā gotikā, dižgotikā un vēlajā (tā sauktajā liesmojošajā) gotikā. Gotiskās arhitektūras dzimtene ir Francija, no kurienes stils pamazām izplatījās tās kaimiņzemēs. Latvijā gotiskā arhitektūra ienāca 13. gadsimta pirmajā pusē un saglabājās līdz pat 18. gadsimtam.[1]

Galvenie gotikas elementi ir ribu spriešļi, smailais loks un atbalstu arka. Gotiskajā stilā ir celtas daudzas ievērojamas baznīcas Eiropā, kā arī pilis, ģildes u. c. būves. Gotikas stilā celta Reimsas katedrāle un Parīzes Dievmātes katedrāle Francijā, Vestminsteras abatija Anglijā, Ķelnes katedrāle un Ulmas baznīca Vācijā, Kārļa tilts Čehijā, Miras pils Baltkrievijā un daudzi citi arhitektūras meistardarbi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsevišķi gotikai raksturīgi elementi parādījās jau romānikas arhitektūrā. Jau 11. gadsimta beigās — 12. gadsimta sākumā Anglijā un Normandijā atsevišķu baznīcu (Sentetjēnas abatijas baznīca Kānā, Sv. Pāvila baznīca Ruānā, Daremas katedrāle u.c.) būvniecībā tika izmantotas gotikai raksturīgās ribu velves. Daremas katedrāles, kā arī atsevišķu baznīcu Dienviditālijā un Pikardijā būvniecībā parādījās arī gotikai raksturīgās smailloka arkas.

Gotikas stils radās 12. gadsimta pirmajā pusē Ildefransas reģionā Francijā. Par pirmo gotisko celti uzskatāma Sendenī bazilika, kuras abats Sužērs laikā starp 1140. un 1144. gadu ievērojami pārbūvēja celtni, nomainot šauro kori ar daudz plašāku un gaišāku. Tikai dažus gadus pēc Sendenī bazilikas kora pabeigšanas Ildefransā sāka celt piecas katedrāles — Sansā, Sanlisā, Nuajo, Laonā un Parīzē, kurās visās jūtama Sendenī bazilikas arhitektūras ietekme. Laonā un Parīzē pirmoreiz izmantots gotikai tik rakstutrīgais elements — loga roze. Sākot ar 13. gadsimta pirmo trešdaļu gotiskā arhitektūra izplatījās gandrīz visā Eiropā.

Reģionālās atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglijā gotiskā arhitektūra ienāca 1175. gadā, kad franču meistara Gijoma no Sensas vadībā tika pārbūvēts Kenterberijas katedrāles koris. Jaunais stils veiksmīgi saplūda ar normaņu arhitektūru, kurā jau bija manāmi gotikas iedīgļi. Anglijas gotisko arhitektūru var iedalīt trīs posmos — agrīnā gotika, kuras paraugs ir Solsberi katedrāle, dekoratīvā gotika (Linkolnas katedrāle, Ekseteras katedrāle) un perpendikulārā gotika (Glosteras katedrāle, Vestminsteras abatija).

Vācija, Polija, Čehija un Baltijas valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirīgas izpausmes gotiskā arhitektūra ieguva Ziemeļvācijā, kas kultūras ziņā bija vienota ar zemēm Baltijas jūras austrumu krastā. Akmens trūkuma dēļ būvniecībā šeit izmantoja ķieģeļus. Ķieģeļu gotikas paraugi ir Lībekas Svētās Marijas baznīca, Malborkas pils, Rīgas Doms u.c.

Spānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu Spānijas teritorijā gotiskās arhitektūras elementi parādījās 12. gadsimtā, bet īsti gotiskās celtnes sākā būvēt 13. gadsimtā, kad uzcēla Burgosas, Toledo un Leonas katedrāles. 14. gadsimtā gotiskie elementi sajaucās ar mauru arhitektūras formām un izveidojās mudehāru stils. Tam ir raksturīga ķieģeļu kā galvenā materiālā izmantošana.

Īpašs stils izveidojās Aragonas kroņa zemēs. Šejienes gotiskajā arhitektūrā praktiski neparādās šķērsjoms un sānu jomi ir tikpat augsti kā vidusjoms.

Itālija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijā gotisko arhitektūru ieviesa Cisterciešu ordenis 12. gadsimta beigās, kas cēla trīsjomu bazilikas ar zvanu torni jomu krustojumā.[2] Šī perioda paraugi ir Kjaravalles abatija Ziemeļitālijā un Fosanovas abatija Centrālajā Itālijā. Viena no pirmajām laicīgajām gotiskās arhitektūras celtnēm Itālijā bija Kastel del Monte pils Apūlijā. Pils būvēta imperatoram Frīdriham II un tās celtniecība pabeigta 1240. gadā.

Uz Itālijas baznīcu celtniecību lielu ietekmi atstājusi Ubagotāju mūku ordeņu arhitektūra. 13. gadsimtā tika stilā uzceltas vairākas baznīcas kā Svēta Franciska bazilika Asīzē un Svēta Franciska baznīca Boloņā. 1294. gadā tika sākta Svētā Krusta bazilikas celtniecība Florencē. Baznīcas iekštelpu augstums pārsniedz 34,54 m, tā ir 115 m gara, ar šķērsjoma platumu 73,7 m, un ir lielākā franciskāņu baznīcu pasaulē. Vēl plašāka ir Florences katedrāle, kuras celtniecība tika sākta 1296. gadā. Ēka ir 153 m gara, 38 m plata (šķērsjomā — 90 m) un iekštelpu augstums sasniedz 23 m.

14. gadsimtā gotikas stilā tika uzceltas vairākas baznīcas Venēcijā (Santa Maria Gloriosa dei Frari, Santi Giovanni e Paolo). Venēcijas piļu arhitektūrā jūtama Bizantijas arhitektūras ietekme (Dodžu pils, Svētās Sofijas pils).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 577. lpp.
  2. Grosmane, Elita. Gotika. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. ISBN 5899600845 22. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]