Aslikuls

Aslikuls
Atrodas	Krievija
Koordinātas	54°18′46″N 54°34′38″E / 54.31278°N 54.57722°EKoordinātas: 54°18′46″N 54°34′38″E / 54.31278°N 54.57722°E
Platība	23 km2
Lielākais garums	7 km
Lielākais platums	4,8 km
Vidējais dziļums	5,1 m
Lielākais dziļums	8,1 m
Tilpums	0,119 km3
Augstums v.j.l.	221 m
Sateces baseins	106 km2
Baseina valstis	Krievija
	Aslikuls Aslikuls
	Aslikuls Vikikrātuvē

Aslikuls (baškīru: Асылыкүл, krievu: Асликуль) ir iesāļš ezers Baškortostānas rietumos, Krievijā.^[1] Tas ir lielākais ezers Baškortostānā. Atrodas 27 km uz ziemeļrietumiem no Davļekanovas pilsētas, plašā ieplakā starp Beļebejas augstienes ziemeļaustrumu kalnu grēdām, ko ieskauj kalni: Tabulaks, Ulukaragačs, Ulutau, Belekejkaragačs, Lielais un Mazais Nors, Zaituļaktau. Ezera izcelsme ir piepildīta karsta iegruve. Ūdens pieplūde jaukta: sniegs, pazemes ūdeņi un lietus. Pavasaros ezerā ietek Šarlama strauts. Ezera ūdens ir sāļš ar augstu mineralizāciju, sāļums 1,94 g/l, kas salīdzinājumam ievērojami pārsniedz vidējo Baltijas jūras sāļumu, bet gandrīz divreiz mazāks par okeānu sāļumu. Parasti ezers ir beznoteces, bet pavasaros pie augsta ūdens līmeņa no tā notek Asiliudrjaka strauts uz Djomas upi.^[2]

Nosaukums

Pēc vienas no versijām, hidronīms cēlies no baškīru valodas vārdiem asili — "sazarojies" un kul — "ezers".^[2] Tomēr ezera forma ir tuva apaļai.

1833. gadā dāņu izcelsmes Krievijas ārsts, rakstnieks un valodnieks Vladimirs Daļs, apceļojot Baškīriju, atzīmēja, ka šais zemēs ap Ačuļa jeb Asula ezeru neesot Baškīrijā tik biežo ieceļotāju un zemi joprojām pārvaldot četri nomadu klani ar nosaukumu Djomas baškīri pēc Djomas upes nosaukuma, kuras baseinā ezers atrodas. Viņš arī apgalvoja, ka ezera nosaukums apzīmējot cauru, bezdibenīgu vai dusmīgu ezeru, un radies no ezera līmeņa pārmaiņām, kas nav redzami atkarīgas no ūdens pieplūdes un radījušas vietējos iedzīvotājos pārliecību, ka tās ir ļaunas zīmes.^[3]

Daži citi autori savukārt apgalvojuši, ka nosaukums tulkojams kā "rūgti sāļš ezers".

Ezers bieži pieminēts baškīru folklorā un literatūrā,^[4] tā dzīlēs notiek ievērojama daļa baškīru un tatāru nostāsta "Zajatuļaks un Hiuhilu" darbības.^[5]

Daba

Ģeoloģija

Ezera ieplaka atrodas starp Ulutau, Tubuldaka, Ulukaragača, Belekejkaragača virsotnēm un Tašlitau pacēluma (sirta) grēdu, kas sastāv no Ufas stāva karbonātu smilšakmeņiem.^[6] Dienvidu piekraste ir diezgan stāva nogāze ar augstuma starpību no 210 līdz 370 m. Šīs nogāzes austrumu puse klāta ar jauktu mežu, vidusdaļa — ar jauniem lapegļu un priežu stādījumiem. Tieši pirms ezera šai nogāzei ir 50—300 m plata, 10—30 m augstumā virs ūdens līmeņa pacēlusies plaša terase.^[6] Nogāzei ir daudz dziļu gravu uz ezera pusi. Ezera rietumu, ziemeļu un austrumu krasti ir pacelti virs ūdens malas par 5—25 m. Sateces baseina pamatnē ietilpst augšperma nogulumi no kaļķakmeņiem un māliem, ar pelēko un gaiši pelēko kaļķakmeņu starpslāņiem. Ap 130—150 m zem zemes virsmas atrodas Kunguras stāva ģipša un dolomīta slāņi.^[6] Gar ezera krastiem atrodas Burangulovas, Kupojarovas un Jangiturmušas ciemati, kā arī veselības aprūpes iestādes. Tomēr tūrisma infrastruktūras šeit trūkst, kas attiecas gan uz viesnīcām, gan piekļuvi pa asfaltētiem ceļiem.^[1]

Flora un fauna

Ezerā aug niedres un meldri. Ezera apkārtnē liepu-ozolu-bērzu meži apvienojas ar tipiskām zilo pundurauzeņu-kaviļu stepēm, kā arī piekrastes sāļajām stepēm (solončakiem).^[2] Līdz 19. gadsimta beigām ap Aslikulu auga skujkoku meži un krūmi, kas radīja labvēlīgu mikroklimatu. Šos mežus izcirta vietējie iedzīvotāji, un pēdējā lapegle tika nocirsta 1951. gadā netālu no Jangiturmušas ciema. Mūsdienās tās mēģina ataudzēt.

Ezers un tā apkārtne ligzdošanai, kā arī atpūtai un pārtikai rudens un pavasara migrāciju laikā piesaista dažāda veida putnus: pīles, gulbjus, zosis, pelikānus un arī dziedātājputnus.

Ihtiofaunu pārstāv dažāda veida zivis: raudas, līdakas, asari, zandarti, vēdzeles, karpas, sazāni, līņi, kā arī sīgas, ripusi u.c.^[6]

Aslikula dabas parks

Ezers ir aizsargāts ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām Baškortostānas Republikā”. Pēc PSRS Zinātņu akadēmijas Baškīru nodaļas Dabas aizsardzības komisijas priekšlikuma Aslikula ezers tika iekļauts valsts nozīmes dabas pieminekļu sarakstā 1962. gadā. 1965. gadā ar BAPSR Ministru padomes dekrētu ezers tika atzīts par republikas nozīmes dabas pieminekli.

1993. gada 19. janvārī ar Baškortostānas Republikas Ministru padomes lēmumu tika izveidots Aslikula ezera nacionālais parks. 2005. gada 1. janvārī stājās spēkā Krievijas Federācijas 2004. gada 22. augusta federālais likums Nr. 122-FZ, saskaņā ar kuru dabas parks bija jālikvidē, nododot tā teritoriju kā klasteri Baškīrijas nacionālajam parkam.^[7] Tomēr tas joprojām ir atsevišķs dabas parks, lai gan atrodas republikas pakļautībā, ar 475 km² lielu platību, ap 20 reizes pārsniedzot paša ezera platību.^[1]

Netālu no ezera parka teritorijā atrodas daudz avotu, tai skaitā Algas minerālavots.