Audriņu traģēdija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Audriņu traģēdija
Audriņu traģēdija (Latvija)
Audriņu traģēdija
Audriņu traģēdija
Datums 1942. gada 2.—4. janvāris
Norises vieta Valsts karogs: Ostlande Audriņi, Makašēnu pagasts, Rēzeknes apriņķis, Ostlande
Koordinātas 56°35′15″N 27°14′45″E / 56.58750°N 27.24583°E / 56.58750; 27.24583Koordinātas: 56°35′15″N 27°14′45″E / 56.58750°N 27.24583°E / 56.58750; 27.24583

Audriņu traģēdija bija Nacistiskās Vācijas 1942. gada 2.—4. janvārī Makašēnu pagasta Rēzeknes apriņķa Audriņos īstenota civiliedzīvotāju iznīcināšanas akcija.[1]

Pirmsākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audriņus apdzīvoja galvenokārt krievu vecticībnieki. 1941. gada nogalē viena no Audriņu iedzīvotājām Aņisja Glušņova slēpa dēlu sarkanarmieti un piecus viņa biedrus, kas bija izbēguši no Rēzeknes karagūstekņu nometnes. 18. decembrī, kad policijas patruļa atklāja slēptuvi, sarkanarmieši izrādīja pretestību un vienu policistu nogalināja, tika nošauts arī viens sarkanarmietis, bet citi aizbēga.

Tajā pašā dienā policisti ar kapteini Boļeslavu Maikovski priekšgalā arestēja Glušņovu kopā ar nepilngadīgo dēlu. Maikovskis personīgi spīdzināja Glušņovu, lai uzzinātu, kur aizbēga viņas vecākais dēls un viņa biedri.[nepieciešama atsauce]

21. decembrī sarkanarmieši nošāva vēl trīs policistus, kuri bija iesaistījušies viņu meklēšanā. Tikai 31. decembrī policijai izdevās sarkanarmiešus aplenkt un apšaudē iznīcināt.[2]

Ierosinājums par ciemata iznīcināšanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 21. decembrī Daugavpils apgabala komisārs Fridrihs Švungs pēc Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieka Alberta Eiheļa un 2. iecirkņa priekšnieka Boļeslava Maikovska ierosinājuma izdeva pavēli par represijām pret Audriņu iedzīvotājiem.[3]

22. decembra rītā visi 200 Audriņu iedzīvotāji tika apcietināti un ieslodzīti Rēzeknes cietumā. Visā Rēzeknes apriņķa sabiedriskās vietās tika izvietots Ostlandes reihskomisariāta Drošības policijas SS oberšturmbanfīrera Štrauha rīkojums par sādža iznīcināšanu, iedzīvotāju arestu un vēlāku nošaušanu par Sarkanās armijas karavīru slēpšanu. Bija paredzēts 30 Audriņu vīriešus publiski nošaut tirgus laukumā Rēzeknē.[nepieciešama atsauce]

Audriņu iznīcināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1942. gada 2. janvārī policisti ar Eiheli un Maikovski priekšgalā ieradās Audriņos. Visas 42 mājas tika nodedzinātas vienlaicīgi plkst. 14.00 pēc vienas signālraķetes šāviena.[4]

1942. gada 3. janvārī Audriņu iedzīvotājus sāka izvest no cietuma uz Ančupānu kalniem, apmēram 5 km attālumā no Rēzeknes. Masu kaps tika izrakts iepriekš. Par atbildīgo par sodu izpildi tika iecelts Rēzeknes apriņķa policijas 4. iecirkņa priekšnieks Haralds Puntulis. Šaušanu veica vietējie policisti, Maltas zonderkomanda Puntuļa vadībā.[3][nepieciešama atsauce] Pirmajā dienā Ančupānu kalnos tika nošauti 170 cilvēki.

Vienai no sievietēm cietumā bija piedzimis bērns, kuru māte mēģināja ielikt lupatu kaudzē uz kapa malas. Tomēr vecākais policists Smiltenieks bērnu pamanīja un ar šāvienu nogalināja.[5][nepieciešama atsauce]

4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā 4. janvārī tika publiski nošauti 30 Audriņu vīrieši, starp kuriem bija arī 12 gadus vecs zēns. Kopumā Audriņos tika nogalināti ap 60 vīriešu, 90 sieviešu un 50 bērni, bet pats Audriņu ciems — nodedzināts. Izglābties izdevās tikai deviņus gadus vecajai Klaudijai Kovaļevskai.[6]

Audriņu iznīcināšana tika aprakstīta 1942. gada 3. jūlija un 8. jūlija Boļeslava Maikovska personīgi parakstītos ziņojumos Daugavpils prokurora vietniekam.[3]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas PSR un Rietumos norisinājās vairākas tiesas prāvas, kurās izmeklēja arī Audriņu traģēdijas notikumus un tiesāja galvenos vaininiekus. Latvijas PSR VDK 1964.—1965. gadā paveica izmeklēšanu un tiesvedību Rēzeknes apriņķa policijas priekšnieka Alberta Eiheļa, Rēzeknes apriņķa policijas 2.iecirkņa priekšnieka Boļeslava Maikovska un citu Rēzeknes policijas un cietuma darbinieku lietā.[5] Vairāk kā 40 sējumu apsūdzēto, liecienieku, līdzdalibnieku, cietušo nopratināšanas un konfrontācijas protokolos var atrast informāciju par 200 Audriņu iedzīvotāju nošaušanu.[7][nepieciešama atsauce]

Kara beigās Boļeslavs Maikovskis, Alberts Eihelis un Haralds Puntulis aizbēga uz Rietumiem un dzīvoja attiecīgi ASV, Vācijā un Kanādā. Neskatoties uz vairākkārtiem PSRS valdības uzaicinājumiem sodīt viņus kā kara noziedzniekus, tas nenotika.[3]

1973. gadā traģēdijas upuriem Rēzeknes—Gulbenes šosejas malā tika atklāts arhitekta Alfona Kišķa un tēlnieces Alvīnes Veinbahas veidots piemineklis.[1][8]

Vēl viens Audriņu traģēdijas piemineklis ir šķūņa vietā, kur tika sadzīti Audriņu iedzīvotāji pirms aizvešanas uz cietumu. Pie Audriņu pagasta kultūras nama ēkas piestiprināta piemiņas plāksne fašisma upuriem, bet uz piemiņas plāksnes pie pasta ēkas sienas var izlasīt to 30 Audriņu ciema vīriešu vārdus, kuri tika publiski nošauti Rēzeknes tirgus laukumā 1942. gada 4. janvārī.

Katru gadu 4. janvārī Audriņos notiek piemiņas pasākumi.

2015. gada 4. janvārī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis piedalījās Audriņu traģēdijas 73.gadadienas šādā pasākumā un uzsvēra, ka "mums jāieskatās acīs vēstures skaidrajam vēstījumam – totalitārs režīms, propaganda, naida sēšana un meli cilvēkus var pārvērst un pārvērš par zvēriem."[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2002. 370. lpp. ISBN 9984-9482-1-8.
  2. Uldis Neiburgs. Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Lauku Avīze, Rīga: 2014, ISBN 9789934150043 132. lpp
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 FIB ASV. «Boleslavs Maikovskis. Confidential.», 1966.g. 19.aprīlī.
  4. «Aprit 75 gadi kopš Audriņu traģēdijas – dažu dienu laikā nogalināja vairāk nekā 200 cilvēkus». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-02-16.
  5. 5,0 5,1 LNA, Latvijas Valsts arhīvs, 1986-1-45038 (Alberta Eiheļa, Boļeslava Maikovska, Haralda Puntuļa, Jazepa Basankoviča, Jāna Krasovska, Pētera Vaičuka krimināllieta).
  6. 6,0 6,1 «Vējonis: Audriņu traģēdija ir atgādinājums par totalitārā režīma zvērībām». www.sargs.lv. 2015.g. 5.janvāris. Skatīts: 2019-02-16.
  7. Kļūda atsaucē: tika izmantota :2 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  8. Lada, V. (1983. gada 8. janvārī). "Monogrāfija par tēlnieci A. Veinbahu". Par Komunisma Uzvaru (Ludza): 3. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]