Ostlande

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ostlandes četru etnisko ģenerālkomisariātu administratīvais iedalījums.

Ostlande (Austrumzeme) jeb Ostlandes reihskomisariāts (vācu: Reichskommissariat Ostland) bija Nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra Otrā pasaules kara laikā, kas aptvēra Baltijas valstis un daļu no Baltkrievijas.

Ostlandes reihskomisariāts pastāvēja no 1941. gada 25. jūlija līdz 1944. gada 8. septembrim. Sākotnēji galvenā pārvaldes pilsēta bija Kauņa, bet no 1941. gada 1. septembra Rīga.

Teritorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Baltijas valstu okupācijas 1941. gada vasarā Ieņemto Austrumu apgabalu reihsminists Alfrēds Rozenbergs vēlējās viņam padoto teritoriju nosaukt par Baltenland ("Baltu zemi"), tomēr vēlāk piekāpās tai pievienot arī Baltkrieviju.

Ostlandes teritorija bija sadalīta četros ģenerālapgabalos (Generalbezirke), kurus vadīja ģenerālkomisāri:

  • Igaunija (Estland): Reval (Tallina)
  • Latvija (Lettland): Riga Rīga
  • Lietuva (Litauen): Kauen Kauņa
  • Baltkrievija (Weißruthenien): Minsk Minska

1942. gada 26. martā Vācijas reiha Ārlietu ministrijas izdotajā "Memorandā par Okupēto austrumu apgabalu reihskomisariātu" bija plānots četriem etnogrāfiskajiem ģenerālkomisariātiem pievienot arī plašas teritorijas Krievijas rietumu apgabalos ar nolūku "paplašināt Viduseiropas priekštelpu" [1].

Plānotā Ostlandes austrumu robeža sākās pie Pēterhofas Somu jūras līča krastā ziemeļos un gāja pa Volhovas upi līdz Ilmeņa ezeram, ietverot Novgorodas pilsētu, tad uz dienvidiem gar Lovates upi līdz Holmai, tālāk garām Belijas pilsētai līdz Dorogobušai pie Dņepras upes uz austrumiem no Smoļenskas, tālāk līdz Jeļņai un gar Desnas upi līdz Brjanskai, tālāk līdz Trubačevskai. Plānotā Ostlandes dienvidu robeža ar Ukrainu gāja no Trubačevskas garām Suražas, Gomeļas un Brestas pilsētām līdz Bjalistokai un Austrumprūsijas provinces robežām.

Igaunijas, Latvijas un Baltkrievijas, bet ne Lietuvas, ģenerālkomisariātu robežas bija plānots paplašināt uz austrumiem aiz to etnogrāfiskajām robežām krievu apdzīvotajās teritorijās. Igaunijas ģenerālkomisariāta teritorija bija paredzēta 110 tūkstošus km2 liela ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju, Latvijas ģenerālkomisariāta teritorija 112 tūkstošus km2 liela ar 3 miljoniem iedzīvotāju, Lietuvas ģenerālkomisariāta teritorija 65 tūkstošus km2 liela ar 3 miljoniem iedzīvotāju un Baltkrievijas ģenerālkomisariāta teritorija 225 tūkstošus km2 liela ar 8-9 miljoniem iedzīvotāju.

Reāli Ostlandes civilā pārvalde netika paplašināta uz austrumiem no četriem etnogrāfiskajiem ģenerālkomisariātiem, krievu apdzīvotie apgabali bija pakļauti militārajai pārvaldei.

Latvijas Zemes pašpārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada nogalē Ostlandes teritorijā tika izveidotas civilās pašpārvaldes. Latvijas ģenerālapgabala Iekšlietu ģenerāldirektors iecēla pilsētu un pagastu amatpersonas. Oficiālā valoda pašpārvaldes iestāžu starpā bija latviešu, bet saskarme ar vācu okupācijas iestādēm notika vācu valodā.[2]

Latvijas Zemes pašpārvaldi vadīja šādi ģenerāldirektori:[3]

  • Iekšlietu ģenerāldirektors - Oskars Dankers (1941—1944), bijušais Latvijas armijas ģenerālis, Liepājas garnizona komandieris. 1941. gadā viņu ģenerāldirektora amatam izraudzīja A. Rozenbergs.
  • Saimniecības ģenerāldirektors - Voldemārs Zāgars (1941—1943), bijušais Latvijas Republikas Finanšu ministrijas referents tirdzniecības un saimniecības jautājumos, Eksporta nodaļas vadītājs.
  • Finanšu ģenerāldirektors - Jānis Skujevics (1942—1944), bijušais Latvijas Republikas Saimniecības departamenta direktors un finanšu ģenerāldirektors. Viņš bija atbildīgs par Latvijas ģenerālapgabala budžetu, ar tiesībām izdot rīkojumus par publiskiem nodokļiem.
  • Tieslietu ģenerāldirektors - Alfrēds Valdmanis (1941—1943), bijušais Latvijas Republikas finanšu ministrs. Vēlāk Alberts Kviesis (1943), bijušais Valsts prezidents un Teodors Zvejnieks (1944), bijušais Tiesu palātas priekšsēdētāja v.i.
  • Izglītības un kultūras ģenerāldirektors, vienlaikus Rīgas Universitātes rektors - Mārtiņš Prīmanis (1941—1944), bijušais Latvijas Universitātes rektors.
  • Tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors - Oskars Leimanis (1942—1944), bijušais Latvijas Republikas Latvijas Dzelzceļu virsvaldes darbinieks.
  • Latvijas pašpārvaldes revīzijas vadītājs bija Pēteris Vanags.

Vietvārdi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika ieviesti vāciskie vietvārdi, kas bija lietoti līdz Pirmajam pasaules karam. Baltkrievijā tika ieviests latīņu alfabēts. Ostlandes apriņķu nosaukumi:

Igaunija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Arensburg (Kuresāre)
  2. Dorpat (Tartu)
  3. Narwa (Narva)
  4. Pernau (Pērnava)
  5. Petschur (Pečori)
  6. Reval-Stadt (Tallina)
  7. Reval-Land (Tallinas apriņķis)

Latvija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dünaburg (Daugavpils)
  2. Libau (Liepāja)
  3. Mitau (Jelgava)
  4. Riga-Stadt (Rīga)
  5. Riga-Land (Rīgas apriņķis)
  6. Wolmar (Valmiera)

Lietuva[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kauen-Stadt (Kauņa)
  2. Kauen-Land (Kauņas apriņķis)
  3. Ponewesch-Land (Paņevēžas apriņķis)
  4. Schaulen (Šauļi)
  5. Wilna-Stadt (Viļņa)
  6. Wilna-Land (Viļņas apriņķis)

Baltkrievija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Barisau (Borisovas apriņķis)
  2. Baranowitschi (Baranoviču apriņķis)
  3. Glubokoje (Vitebskas apriņķis)
  4. Hanzewitze (Hancaviču apriņķis)
  5. Lida (Ļidas apriņķis)
  6. Minsk-Stadt (Minskas pilsēta)
  7. Minsk-Land (Minskas apriņķis)
  8. Nowogrodek (Navahrudakas apriņķis)
  9. Slonim (Sloņimas apriņķis)
  10. Sluzk (Sluckas apriņķis)
  11. Wilejka (Viļeikas apriņķis)‎

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • August Leppä: Deutsche Einheiten im Raum Ostland 1941—1945. Heide 1987, DNB (vāciski)
  • Tôviyyā Friedman (Hrsg.): SS-Obergruppenführer Friedrich Jeckeln. Haifa 1997, DNB (vāciski)
  • Tôviyyā Friedman (Hrsg.): Die drei SS- und Polizeiführer im Ostland. Haifa 1998, DNB (vāciski)
  • Wolfgang Benz (Hrsg.): Einsatz im „Reichskommissariat Ostland“. Berlin 1998, ISBN 3-932482-01-8 (vāciski)
  • Heinz Boberach (Hrsg.): Regimekritik, Widerstand und Verfolgung in Deutschland und den besetzten Gebieten. K.G.Saur, München 2003, ISBN 3-598-34418-X. (Dokumenti vāciski)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]