Augusts Matiass Hāgens

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augusts Matiass Hāgens
August Matthias Hagen
August Mattias Hagen 2.jpg
Augusts Matiass Hāgens, 1810. gadu beigas; portreta autors Karls Augusts Zenfs
Dzimis 1794. gada 23. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vijciems, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1878. gada 2. decembrī (84 gadu vecumā)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Tērbata, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Igaunija Igaunija)
Tautība baltvācs
Nozares gleznotājs
Skolotāji Karls Augusts Zenfs

Augusts Matiass Hāgens (vācu: August Matthias Hagen; dzimis 1794. gada 23. februārī Vijciemā, miris 1878. gada 2. decembrī Tērbatā) bija baltvācu gleznotājs un grafiķis. Viņš specializējās ainavās un pilsētu skatos.

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viņa tēvs bija dzirnavnieks. Sākotnēji viņš apguva galdnieka amatu, bet pēc kāda laika internātskolā viņš parādīja talantu zīmēšanā. Diemžēl bērnības negadījuma un vēlākas slimības dēļ viņš bija gandrīz zaudējis redzi vienai acij. Tas gan daudz neietekmēja viņa mākslinieciskās spējas, jo 1810. gadā pēc vietējo dižciltīgo rekomendācijas viņš kļuva par ceļojošo gleznotāju Tērbatas apkārtnē. Tomēr, šajā nodarbē viņš veica lielu apjomu vienkārša daba, neko daudz neapgūstot. Nākamajā gadā viņš uzsāka darbu Karla Augusta Zenfa grafikas studijā. Viņš mācīja gelznošanu un gravēšanu Tērbatas Universitātē.[1]

Kalni (1835)

1820. gadā pēc Zenfa ieteikuma viņš izlēma doties uz Vāciju savu prasmju uzlabošanai. Aizkuģojis līdz Lībekai, viņš ar kājām devās ceļā uz Berlīni, Drēzdeni, Prāgu un Vīni. Vēlāk viņš devās garos pārgājienos caur Šveici un Itāliju, līdz pat Romai, rakstot detalizētu dienasgrāmatu un radot daudz skiču.

Četrus gadus vēlāk Pasavā apprecējies, viņš atgriezās Tērbatā, kur strādāja par zīmēšanas skolotāju zēnu skolā. Viņa zināmākie darbi, akvatintu sērija, pieminot universitātes darbības atjaunošanas gadadienu, radušies šajā periodā. No 1829. līdz 1832. gadam viņš mācīja meiteņu skolā. Pēc tam viņš atkal devās ceļā, gleznojot ainas visā Igaunijas teritorijā un Somijas līča salās.[1]

Ūdenskritums pie Zalcburgas (1830. gadi)

1837. gadā pēc veiksmīgas izstādes Sanktpēterburgā Imperatora Mākslas akadēmija viņam piešķīra "brīvā mākslinieka" statusu un nākamajā gadā viņš nomainīja savu padomdevēju Zenfu Tērbatas Universitātes zīmēšanas profesora amatā. Šo amatu viņš ieņēma līdz 1851. gadam, kad bija spiests to pārtraukt redzes pasliktināšanās dēļ.[1] Pēc trīs gadiem viņš pārtrauca gleznošanu. Nevēlēdamies palikt bezdarbībā, viņš atklāja, ka viņa redze bija pietiekama, lai nodarbotos ar fotogrāfiju un viņa mazais fotosalons kļuva ļoti populārs.

Viņa meita Jūlija Vilhelmīne arī kļuva par populāru gleznotāju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Īsa biogrāfija no Tartu Universitātes bibliotēkas.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]