Austrijas—Prūsijas karš
| Austrijas—Prūsijas karš | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Vācijas apvienošanas kariem un Austro-Prūsijas sāncensības | |||||||||
 Kēniggrecas kauja, Georga Bleibtroja. glezna, 1869. gads | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
Prūšu vadītās Vācu valstis .svg){kind=small} Itālijas Karaliste |
| ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
.svg){kind=small} Vilhelms I Hoencollerns Otto fon Bismarks Helmuts fon Moltke Albrehts fon Rons Viktors Emanuels II Alfonso La Marmora Džuzepe Garibaldi |
 Francis Jozefs I Hābsburgs Albrehts fon Tešens Ludvigs fon Benedeks Vilhelms fon Tegethofs.svg){kind=small} Ludvigs II Bavārijas Princis Kārlis Teodors.svg){kind=small} Saksijas Alberts | ||||||||
| Spēks | |||||||||
|
637 262[1]
|
522 203[2]
| ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
Kopā: 39 990[3]
|
Kopā: 132 414[2]
| ||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Austrijas—Prūsijas karš, zināms arī kā Septiņu nedēļu karš un Vācu karš, notika 1866. gadā starp Austrijas Impēriju un tās sabiedrotajiem no vienas puses un Prūsijas Karalisti ar tās sabiedrotajiem no puses. Prūsija karā guva pārliecinošu uzvaru un turpmāk pilnībā kontrolēja Vācijas apvienošanās procesu. Tika izbeigta Vācu Savienības pastāvēšana, izveidota Ziemeļvācu Savienība, kas 1871. gadā noveda pie Vācijas Impērijas izveidošanas.[4]
Galvenās kaujas notika Bohēmijas Karalistes teritorijā, kur prūšiem izdevās smagi sakaut austriešu un sakšu armiju Kēniggrecas kaujā pie Sadovas. Daļa prūšu armijas paralēli veda karadarbību pret citām vācu valstīm. Ar Prūsiju sabiedrotā Itālijas Karaliste uzbruka Austrijai, kara beigās iegūstot Venēcijas apgabalu.
Kara iemesli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karu izraisīja Prūsijas vēlme beidzot atrisināt Austrijas un Prūsijas pretstāvi vācu vienotības jautājumu par labu Mazvācijas modelim, kas bija pretējs senās vācu līderes, Austrijas Impērijas un dienvidvācu valstu aizstāvētajam Lielvācijas modelim, kas vācu valstī iekļautu arī Hābsburgu valsts teritorijas un samazinātu Prūsijas aizvien pieaugošo lomu.
Prūsijā vadošos amatus ieņēma enerģiskie un talantīgie kanclers Oto fon Bismarks, kara stratēģis, ģenerālštāba priekšnieks Helmuts fon Moltke un armijas modernizācijas vadītājs, kara ministrs grāfs Albrehts fon Rons, kas valsti militāri un politiski sagatavoja modernam karam.
Formālo iemeslu karam deva Austrijas un Prūsijas nesaskaņas 1864. gada Otrā Šlēzvigas kara laikā ieņemtās Šlēzvigas un Holšteinas pārvaldē. Diplomātiskās attiecības pasliktinājās 1866. gada sākumā. 1866. gada 16. martā Austrija, pretēji Austrijas un Prūsijas 1865. gada 14. augustā noslēgtajam līgumam, paziņoja, ka nodos Šlēzvigas-Holšteinas jautājuma izskatīšanu Vācu Savienības federālajam parlamentam.[5]
Karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karš sākās ar prūšu armijas ieiešanu Holšteinā. Tur bāzētā austriešu armija caur Altonu atkāpās uz Hannoveres Karalisti. Kad Austrija Vācu Savienības parlamentam pieprasīja Vācu Savienības valstu armiju mobilizāciju, lai pretotos Prūsijas uzbrukumam, Prūsija paziņoja par izstāšanos no savienības. 12. jūnijā tika sarautas Austrijas un Prūsijas diplomātiskās attiecības. 15. jūnijā Bismarks pieprasīja Hannoverei, Saksijas Karalistei un Hesenei-Kaselei pārtraukt mobilizāciju. Kad šī prasība tika noraidīta, prūšu armija ātri ieņēma šīs valstis. Austrijas pusē nostājās Bavārijas, Saksija, Virtemberga, Hannovere, Bādene u.c. 1866. gada aprīlī Bismarka izveidotā Prūsijas un Itālijas alianse nozīmēja, ka Austrijai bija jāsadala savi spēki, un daļa armijas jānosūta uz Itāliju, kur austriešiem izdevās sakaut daudz lielākos uzbrūkošo itāļu spēkus uz zemes un jūras.
Prūsijas armija ātri sasniedza Bohēmijas robežu. Prūšu spēki bija sadalīti trīs armijās – Centra, Silēzijas un Elbas. Tām pretstāvēja Austrijas armija, kuru papildināja Saksijas armija. Jūnija pēdējās nedēļas kaujās prūšiem izdevās atsist austriešu pirmo uzbrukumu, un jau 1. jūlijā austriešu armijas pavēlnieks informēja imperatoru Franci Jozefu, ka karš faktisku jau ir zaudēts pirms vēl notikušas lielas kaujas. Austriešu armija pie Kēniggrecas nostājās aizsardzības pozīcijās, 3. jūlijā prūši uzbruka pie un pie Sadovas sakāva Austrijas armiju.
Pēc šīs sakāves Austrijas imperators lūdza Napoleonu III kļūt par starpnieku pamiera sarunās ar Itāliju un Prūsiju. Prūsija akceptēja pamiera piedāvājumu, taču turpināja virzīties Vīnes virzienā. Paralēli, prūšu karaspēks sakāva Bavārijas un citu dienvidvācu valstiņu armijas.
Miera sarunas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]26. jūlijā Nikolsburgā tika parakstīta pirmā miera vienošanās, kas atzina Prūsijas kontroli pār Šlēzvigu-Holšteinu.
Bismarks pieprasīja tiesības anektēt Saksiju, Hannoveri un Heseni-Kaseli; Austrijas aiziešanu no Vācijas politikas; un visu vācu valstu apvienošanos Prūsijas vadītā federācijā. Napoleonam tik liels Prūsijas varas pieaugums nebija pieņemams, jo viņš vēlējās saglabāt neatkarīgu valstu bloku Vācijas dienvidos. Beigās tika panākta vienošanās, ka Prūsijas anektēs virkni Ziemeļvācijas valstu, taču tiks saglabāta Saksijas neatkarība; Austrija aizies no Vācijas politikas; tiks izveidota Ziemeļvācu Savienība, kurā neiestāsies vācu valstis uz dienvidiem no Mainas upes.[5]
23. augustā karš beidzās ar Prāgas miera līguma noslēgšanu. Austrija atteicās no savām tiesībām un Šlēzvigu-Holšteinu. Papildus šai teritorijai, Prūsija anektēja arī Hannoveri, Heseni-Kaseli, Nasavu un Frankfurti, tādējādi likvidējot austrumu un rietumu Prūsijas teritoriālo sašķeltību. 3. oktobrī noslēgtais Vīnes miers starp Austriju un Itāliju paredzēja Venēcijas nodošanu Itālijai.
Turpmāk Austrija tika izslēgta no Vācijas jautājuma risināšanas un pievērsās dinastijas pārvaldīto zemju nomierināšanai, kas 1868. gadā noveda pie duālās Austroungārijas impērijas izveidošanas.
Napoleons III iedomājās, ka bailēs no Prūsijas, Dienvidvācijas valstis vēlēsies kļūt par Francijas protektorātu. Kā atlīdzību par vidutāja darbu miera panākšanā viņš tagad pieprasīja tiesības anektēt Bavārijas Palatinātu un Hesenes Reinzemi. Uzzinot par Napoleona vēlmi anektēt Reinas pierobežas zemes, dienvidvācu valdnieki noslēdza virkni slepenu vienošanos ar Prūsiju, kas uzņēmās to turpmāko aizstāvību. Radās iemesli Francijas un Prūsijas politiskajam konfliktam, kas noveda pie 1870. gada Francijas-Prūsijas kara.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Clodfelter, 2017, 182. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 Clodfelter, 2017, 183. lpp.
- ↑ Clodfelter, 2017, 183-184. lpp.
- ↑ Seven Weeks’ War
- ↑ 5,0 5,1 «Austro-Prussian War». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 11. martā. Skatīts: 2017. gada 21. janvārī.
Audiovizuālās norādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |