Napoleons III

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Napoleons III
Napoléon III
Franz Xaver Winterhalter Napoleon III.jpg
Napoleons III
Francijas prezidents
Amatā
1848. gada 20. decembris — 1852. gada 2. decembris
Priekštecis Luijs Ežēns Kavenjaks (kā Valsts un valdības vadītājs)
Pēctecis pats (kā Franču imperators)
Franču imperators
Amatā
1852. gada 2. decembris — 1870. gada 4. septembris
Priekštecis pats (kā Franču imperators)
Pēctecis Luijs Žils Trošū (kā Nacionālās Aizsardzības valdības vadītājs)

Dzimšanas dati 1808. gada 20. aprīlī
Parīze, Franču impērija
(tagad Karogs: Francija Francija)
Miršanas dati 1873. gada 9. janvārī (64 gadu vecumā)
Londona, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Dinastija Bonapartu dinastija
Tēvs Luijs I
Māte Hortenzija de Boarnē
Dzīvesbiedrs(-e) Eiženija de Montiho
Reliģija katolis

Šarls Luijs Napoleons Bonaparts jeb Napoleons III (franču: Charles Louis Napoléon Bonaparte; dzimis 1808. gada 20. aprīlī, miris 1873. gada 9. janvārī) bija Francijas Otrās republikas prezidents (1849—1852) un Francijas Otrās impērijas imperators (1852—1870). Imperatora Napoleona I brāļadēls, pirmais Francijas prezidents un pēdējais Francijas monarhs.

Viņa varas laikā Francijā notika strauja industrializācija. Tika modernizēta un pārbūvēta Parīze, kura ieguva mūsdienu vaibstus.

Prezidents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1848. gada februāra revolūcijas rezultātā tika pasludināta republikas izveidošana un sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās ar 74,44% balsu uzvarēja Luijs Napoleons Bonaparts. 1848. gada 28. februārī Luijs-Napoleons no Londonas ieradās Parīzē, no kuras viņu uzreiz izraidīja jaunā republikas valdība. Taču 4. jūnija papildvēlēšanās viņam izdevās iegūt vietu Satversmes sapulcē. Politisko un ekonomisko problēmu plosītajā valstī Luijs-Napoleons atdzīvināja mītu par Pirmās impērijas mieru un kārtību. Lai izvairītos no iesaistīšanās Parīzes politiskajos nemieros, Luijs-Napoleons atsacījās no deputāta krēsla, un atgriezās Londonā. 18. septembra papildvēlēšanās viņu atkal ievēlēja Satversmes sapulcē. Viņa augošās popularitātes ietekmē pat republikāņu vadoņi kļuva par Luija-Napoleona atbalstītājiem.

1848. gada 10. decembra prezidenta vēlēšanās Luijs-Napoleons uzvarēja, saņemot 5 miljonus (74%) balsu un izveidoja konservatīvu valdību. Savu programmu viņš definēja šādi: "Napoleona vārds pats par sevi ir programma. Iekšpolitikā tas nozīmē kārtību, varas autoritāti, reliģiju un cilvēku labklājību; aiz valsts robežām tas nozīmē nacionālu pašcieņu. Šo politiku, kas sākās ar manu ievēlēšanu, es turpināšu vadīt ar Nacionālās sapulces un cilvēku atbalstu līdz tās galīgai uzvarai."[1]

1848. gada 20. decembrī Luijs-Napoleons izveidoja savu pirmo valdību, kurā dominēja monarhisti un konservatīvie politiķi. Viņš izmantoja konstitūcijā neskaidri definēto ministru pakļautību (parlamentam vai prezidentam), lai drīz panāktu tikai sev pakļāvīgu ministru iecelšanu.

1850. gada rudenī Luijs-Napoleons apceļoja reģionus ar runām, kurās ierosināja konstitūcijas izmaiņas, lai panāktu savu ievēlēšanu uz otro termiņu. Viņš veica izmaiņas valdībā un armijā, nostiprinot savu kontroli. Saasinājās Asamblejas un Prezidenta konflikts. Prezidents apvainoja parlamentu savu pilnvaru ierobežošanā un aizstāvēja vispārējo balsstiesību atjaunošanu. 1851. gada 19. jūlijā Asambleja noraidīja Luija-Napoleona konstitūcijas izmaiņu plānu un 20. augustā Prezidents sāka apvērsuma plānošanu. 14. oktobrī Asambleja atkārtoti noraidīja vispārējo balsstiesību atjaunošanu un 13. novembrī atkal noraidīja piedāvātās konstitūcijas izmaiņas.

Luijs-Napoleons Bonaparts ieguva armijas uzticību, 1851. gada 26. novembrī armijas ģenerāļi slepeni zvērēja uzticību Prezidentam. Naktī uz 1851. gada 2. decembri Luijs-Napoleons īstenoja valsts apvērsumu, atlaida Asambleju, atjaunoja vispārējās vēlēšanu tiesības, arestēja visu partiju vadītājus un pasludināja mērķi pārveidot valsts iekārtu. Armijai ieviešot kārtību valstī, 26 000 cilvēku arestēja, 9530 deportēja uz Alžīriju un 250 nosūtīja uz cietumu Kajennā. 32 valsts departamentos ieviesa karastāvokli.

Luija-Napoleona turpmāko varu raksturo regulāri referendumi, kuru pozitīvajos rezultātos valdnieks balstīja savas varas leģitimitāti. Jau 1851. gada 20.-21. decembrī notika referendums, kas piešķīra Prezidentam plašākas pilnvaras un tiesības veidot jaunu konstitūciju. Tā balstījās uz Napoleona I konstitūciju un tika pieņemta 1852. gada 14. janvārī. Konstitūcija atzina franču revolūcijas sasniegumus, ieviesa 10 gadu pilnvaru termiņu prezidentam, ar tiesībām nominēt pēcteci. Prezidents bija atbildīgs tikai tautai, kuras atbalstu viņš gūst referendumos. Prezidentam piederēja izpildvara un likumdevēja vara. 1852. gada janvārī tika pieņemta jauna konstitūcija, kurā prezidenta termiņš tika noteikts uz 10 gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam.

Imperators[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleons 1872. gadā

9. oktobrī, uzstājoties ar runu Bordo, viņš beidzot pasludināja, ka ir izlēmis atjaunot impēriju, taču vēlas to nevis kā militāri karojošu, bet uzņēmējdarbības attīstības impēriju. 1852. gada 7. novembrī parlaments mainīja konstitūciju, atjaunojot impēriju un pasludināja Luiju-Napoleonu Bonapartu par Napoleonu III. 21. un 22. novembra referendums apstiprināja impērijas atjaunošanu un Otrā impērija oficiāli tika izveidota 2. decembrī.[2]

Napoleons III īstenoja aktīvu ārpolitiku, lai atjaunotu Francijas ietekmi Eiropā un pasaulē. Kopā ar Lielbritāniju Francija uzsāka Krimas karu pret Krievijas impēriju. 1859. gadā Francija kopā ar Sardīnijas Karalisti sāka Otro Itālijas neatkarības karu pret Austrijas impēriju. Kara rezultātā Sardīnija anektēja teritorijas Itālijas ziemeļos, tuvinot Itālijas apvienošanu vienā valstī. Kā atlīdzību Francija ieguva Savoju un Nicu. Vienlaikus Napoleons III traucēja Itālijas apvienošanos, aizstāvot Pāvesta valsts neatkarību, ko nodrošināja Romā izvietots franču garnizons.

Tuvajos Austrumos Francija kļuva par Libānas un Sīrijas kristiešu aizstāvi, panākot Libānas kalnu mutašerifāta izveidošanu. Tālajos Austrumos Napoleons III ieguva Jaunkaledonijas salas un lika pamatus Franču Indoķīnai, kristiešu aizstāvībai nosūtot spāņu un franču karaspēku uz Končinķīnu. Tam drīz sekoja franču protektorātu izveidošana reģionā. Francija iesaistījās Taipinu sacelšanās apspiešanā un Otrajā Opija karā pret Cjinu dinastijas Ķīnu. 1862. gadā Francija sāka iebrukumu Meksikā, kur izveidoja Meksikas Otro impēriju ar Habsburgu dinastijas valdnieku Maksimiliānu I, taču 1866. gadā franči Meksiku pameta un impērija sabruka.

1870. gada Francijas-Prūsijas kara laikā kaujā pie Sedānas viņu sagūstīja vācu armija. Parīzē izcēlās nemieri, imperatoru pasludināja par gāztu, varu pārņēma Pagaidu valdība. Pēc vairākiem vācu gūstā pavadītiem mēnešiem 1871. gada 20. martā Napoleons III devās trimdā uz Lielbritāniju, kur mira 1873. gada 9. janvārī pēc nierakmeņu operācijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buonaparte.svg Bonapartu dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
nav
Francijas prezidents
18481852
Pēctecis:
vakants līdz Ādolfa Tjēra ievēlēšanai 1870. gadā
Priekštecis:
vakants pēc Napoleona I (1815) gāšanas no troņa
Franču imperators
18521870
Pēctecis:
atjaunota Francijas republika