Austrumu ekspresis

Austrumu ekspresis (Orient Express) ir nosaukums tālsatiksmes pasažieru vilcienu satiksmei, kuras operators bija uzņēmums Compagnie Internationale des Wagons-Lits. Maršruts laika gaitā tika mainīts un nosaukumu līdztekus lietoja arī dažos citos maršrutos. Šajā maršrutā regulāri kursēja starpvalstu vilcieni, bet nosaukums radās tādēļ, ka tieši šis maršruts izcēlās ar īpaši greznību. Mūsdienās Austrumu ekspreša maršruts ir no Parīzes uz Vīni, tas tika likvidēts 2009. gada decembrī.

Sākotnējais Austrumu ekspresis

Sākotnējais maršruts, ko atklāja 1883. gada 4. oktobrī, bija no Parīzes uz Džurdžu (Rumānijā) un tur pār Donavu pasažierus ar īpašu prāmi pārcēla pāri uz Rusi (Bulgārijā), no kuras tālāk kursēja vilciens uz Varnu un no šejienes ar prāmi pasažierus nogādāja uz Stambulu. 1885. gadā tika atklāts jauns maršruts, pa kuru no Vīnes ar vilcienu bija jābrauc līdz Belgradai un Nišai, no kurienes ar karietēm pasažierus nogādāja uz Plovdivu, no kurienes tālāk visi ar vilcienu turpināja ceļu līdz Stambulai.

1889. gadā tika piedzīvota tiešās dzelzceļa līnijas būvniecības pabeigšana un pa jauno maršrutu katru dienu no Parīzes vilciens kursēja uz Budapeštu, bet trīs reizes nedēļā — līdz Belgradai un Stambulai. Stambulā vilciena galapunkts bija Sirkedži dzelzceļa stacija, no kuras ar prāmi varēja nokļūt pāri Bosfora jūras šaurumam uz Hajdarpašā staciju, kas bija galapunkts Osmaņu dzelzceļa Āzijas līnijām.

Pirmais pasaules karš

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Austrumu ekspresis pārtrauca satiksmi un atjaunoja pēc militāro konfliktu beigšanās 1918. gadā. 1919. gadā Simplona tuneļa atklāšana izveidoja jaunu ceļu vairāk dienvidos un no tā laika Simplonas Austrumu ekspresis kļuva par nozīmīgāko maršrutu no Parīzes uz Stambulu.

Austrumu ekspreša ziedu laiki

1930. gados Austrumu ekspresis piedzīvoja labākos laikus, kad paralēli pastāvēja trīs maršruti: Orient Express, Simplon Orient Express un Arlberg Orient Express. Austrumu ekspresis ar savu augsto pakalpojuma līmeni ieguva labu slavu, jo tam piederēja īpaši ērti guļamvagoni un restorānu vagoni, kas bija iecienīti izsmalcinātās virtuves dēļ. Karaļi, augstmaņi, diplomāti, darījumu cilvēki un buržuāzija kopumā bija uzņēmuma lielākie atbalstītāji.

Otrais pasaules karš

1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, atkal nācās satiksmi pārtraukt un to neatjaunoja līdz 1945. gadam. Kara laikā Vācijas uzņēmums „Mitropa” nodrošināja satiksmi cauri Balkāniem, bet Dienvidslāvijas partizāni ik pa laikam bojāja dzelzceļu, kā rezultātā satiksmi nācās pārtraukt.

Karam beidzoties, satiksme tika atjaunota, izņemot posmā uz Grieķiju, jo bija slēgta Grieķijas un Dienvidslāvijas robeža. Šo robežu atvēra 1951. gadā, bet nācās pārtraukt satiksmi uz Stambulu, jo no 1951. gada līdz 1952. gadam tika slēgta Bulgārijas un Turcijas robeža. Sabrūkot dzelzs priekškaram, satiksmi atjaunoja, bet komunistiskajās valstīs arvien vairāk „Wagon-Lits” vagonus nomainīja ar vietējiem vagoniem.

Satiksme līdz Stambulai netika pārtraukta līdz 1971. gadam, kad „Wagon-Lits” nolēma pārtraukt vilcienu uzturēšanu un pārdeva vai iznomāja sava uzņēmuma daļas vairāku valstu dzelzceļa uzņēmumiem. Šāda rīcība daudziem lika domāt, ka Austrumu ekspresis tiek likvidēts, bet patiesībā līdz 2001. gadam turpinājās satiksme līdz Bukarestei un Budapeštai. Mūsdienās Austrumu ekspresis turpina satiksmi no Parīzes līdz Vīnei, bet ātrākais veids, kā no Parīzes ar vilcienu nokļūt uz Stambulu ir, braukt ar trijiem vilcieniem: Parīze—Vīne, Vīne—Belgrada un Belgrada—Stambula, kas kursē katru dienu.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumu ekspresis.