Austrumu pelēkais ķengurs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Austrumu pelēkais ķengurs
Macropus giganteus (Shaw, 1790)
Austrumu pelēkais ķengurs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
InfraklaseSomaiņi (Marsupialia)
VirskārtaAustrālijas somaiņi (Australidelphia)
KārtaDiprotodonti (Diprotodontia)
ApakškārtaĶengurveidīgie (Macropodiformes)
DzimtaĶenguru dzimta (Macropodidae)
ĢintsĪstie ķenguri (Macropus)
SugaAustrumu pelēkais ķengurs (Macropus fulginosus)
Izplatība
Eastern Grey Kangaroo Range.jpg
Austrumu pelēkais ķengurs Vikikrātuvē

Austrumu pelēkais ķengurs jeb meža ķengurs[1] (Macropus giganteus) ir ķenguru dzimtas (Macropodidae) somainis. Tas ir viens no lielākajiem un plašāk izplatītajiem ķenguriem, kas mājo Austrālijas dienvidaustrumu un austrumdaļā, izplatības areālam plešoties pāri Kvīnslendas (izņemot Jorkas raga rietumdaļu), Jaundienvidvelsas un Viktorijas štatiem, kā arī tas sastopams nelielā Tasmanijas daļā, salas ziemeļaustrumos.[2] Šī suga, atšķirībā no citiem lielajiem ķenguriem, mājo auglīgākos un mitrākos biotopos, pamatā apdzīvo atklātas ainavas ar biezu krūmu puduriem, bet tas mājo arī piekrastē, subtropu un kalnu mežos, iekšzemes krūmājos.[3] Kopējā populācija pārsniedz vairākus miljonus.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu pelēkā ķengura kažoka krāsa ir vienmērīgi pelēcīga vai pelēkbrūna ar gaišu galvu, sejā izceļoties tumšām, lielām acīm
Seja ļoti bieži ir gandrīz balta

Austrumu pelēkais ķengurs ir otrs lielākais zīdītājs Austrālijā, par to lielāks ir tikai rudais ķengurs. Sugai ir raksturīgs dzimumu dimorfismstēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums, galvu un asti ieskaitot, ir apmēram 97—230 cm, no tiem astes garums 43—109 cm,[4] vidējais svars 50—66 kg, tomēr lieli tēviņi sasniedz apmēram 82—85 kg. Lielākais zināmais tēviņš ir svēris 91 kg, un tā kopējais ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir bijis 2,92 metri.[5] Mātītes ķermeņa garums ir 96—186 cm, astes garums 45—84 cm, svars 17—42 kg.[4]

Austrumu pelēkajam ķenguram ir mīksts, biezs, pelēks vai pelēkbrūns kažoks, mugurpuse tumšāka (reizēm uz muguras ir tumša garenvirziena svītra[4]), bet pavēdere gaišāka, reizēm gandrīz balta. Austrumpiekrastes ķenguri parasti ir gaišāki nekā iekšzemē dzīvojošie, bet Tasmanijā dzīvojošajiem ir garspalvaināks un brūnāks kažoks.[2][4] Galva gaiša, ļoti bieži ar gandrīz baltu seju, izceļoties lielām, tumšām acīm. Purniņu sedz smalks matojums. Pirksti gan priekšķepām, gan pakaļkājām tumši, bet astes gals ir melns.[4] Priekškājas ir salīdzinoši īsas un smalkas ar asiem nagiem. Tomēr tēviņa pleci ir ļoti spēcīgi, labi attīstīti, arī priekškājas muskuļotas un nagi daudz garāki nekā mātītēm. Pakaļkājas lielas, garas un spēcīgas, piemērotas lēkšanai. Arī aste muskuļota un spēcīga, kas ne tikai palīdz noturēt līdzsvaru lēcienos, bet, atbalstīta pret zemi, kalpo arī kā trešā "kāja", kad ķengurs sēž uz pakaļkājām.

Pakaļkāju motorika, pateicoties garajām Ahileja cīpslām, darbojas līdzīgi gumijas auklai — brīdī, kad dzīvnieks piezemējas, Ahileja cīpslas izstiepjas, pēc tam to enerģija atbrīvojas, pasviežot dzīvnieku augšā un uz priekšu, radot par ķenguru lēkājošas bumbiņas iespaidu. Austrumu pelēkā ķengura lēciens parasti ir apmēram 9 metru platumā,[2] bet lēkšanas ātrums var sasniegt 64 km/h.[6] Ķengurs var mainīt savu ātrumu, nemainot lēcienu skaitu sekundē. Lai kāpinātu ātrumu, ķengurs pagarina lēcienus. Izņēmums ir tie gadījumi, kad tas ir iztrūcināts. Tad ķengurs parasti metas bēgt, uzsākot skrējienu ar dažiem īsiem, straujiem lēcieniem, lai uzņemtu ātrumu.[7] Austrumu pelēkais ķengurs ir īar labs peldētājs.[4]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu pelēkais ķengurs ir ļoti līdzīgs rietumu pelēkajam ķenguram, kuru ilgstoši uzskatīja par austrumu pelēkā ķengura pasugu.[2] Austrumu pelēkais ķengurs atšķiras ar vienmērīgāku, pelēcīgāku matojumu. Atšķirībā no rietumu pelēkā ķengura tumšās galvas, austrumu ķenguram ir gaiša galva, bieži gandrīz balta seja, kā arī gaišākais vēders neveido asu kontrastu ar tumšāko muguru. Krāsu pāreja ir plūstoša.[2] Arī ausis austrumu pelēkajam ķenguram ir salīdzinoši īsākas un noapaļotākas.[4] Austrumu pelēko ķenguru no līdzīgā rudā ķengura var atšķirt pēc astes gala, kas pirmajam ir tumšs, bet rudajam ķenguram gaišs, kā arī tam pāri vaigiem stiepjas balta josla. Austrumu pelēkajam ķenguram šādu baltu joslu nav.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no citām ķenguru sugām austrumu pelēkie ķenguri mājo arī mežā
Ķengurēns, lai arī vairs neslēpjas mātes somā, turpina zīst pienu līdz sasniedz 18 mēnešu vecumu

Austrumu pelēkais ķengurs kļūst aktīvs vēlā pēcpusdienā un aktivitāte rimstas tikai agri no rīta, dienas laiku tas pavada koku vai krūmu ēnā atpūšoties. Barošanās laikā, lēnām ganoties pa pļavu, ķengurs pārvietojas uz visām četrām kājām, bet to varētu saukt arī par "piecu pēdu" gaitu, jo atbalstam tiek izmantotas ne tikai visas četras ķepas, bet arī aste. Balstoties uz priekškājām un astes, tas ar abām pakaļkājām lec soli uz priekšu.[4] Rietumu pelēkais ķengurs pamatā barojas ar zāli un lakstaugiem,[4] bet daudz biežāk nekā citas ķenguru sugas barojas arī ar krūmu zariem un lapām.[8]

Austrumu pelēkie ķenguri ir sabiedriski un dzīvo nelielos, atvērta tipa baros,[9] kuros ir 2—3 mātītes un to mazuļi, kā arī vairāki (2—3) tēviņi, baru pārvaldot dominantajam tēviņam.[2] Hierarhija tiek ievērota visās dzīves situācijās, dominantiem īpatņiem izvēloties labākās barošanās un atpūtas vietas.[8] Tomēr tā kā ķenguri nav teritoriāli dzīvnieki, cīņas notiek tikai tad, ja kāda mātīte sāk meklēties. Tēviņi laužas ar priekšķepām, saķēruši pretinieka plecus, bet ar pakaļkājām sper viens otram pa vēderu.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī sapārošanās var notikt jebkurā gada mēnesī, tomēr mazuļi visvairāk dzimst laikā no septembra līdz martam, uzreiz pēc ziemas lietiem, kad dabā ir visbagātākā veģetācija.[4] Grūsnības periods ilgst 36 dienas, piedzimst viens sīciņš mazulītis, kas sver 0,8 gramus. Tam paiet vairākas minūtes, līdz tas, ieķeroties mātes kažokā, aizrāpo līdz somai, kurā tas uzreiz piestiprinās pie zīdekļa un vairākas nedēļas pavada, tikai zīžot mātes pienu. Līdzko zīdekļa gals ir mazuļa mutē, tas tūlīt piebriest, nostiprinot ķengurēnu kā ar enkuru uz vietas. Šīs īpašības dēļ kādreiz domāja, ka ķengurēni izaug no zīdekļa.[7] Austrumu pelēkie ķenguri attīstās lēnāk kā lielākā daļa citu ķenguru sugu.[4] Mazulis pirmo reizi izkāpj no somas apmēram 283 dienu vecumā, bet somu pamet 320 dienu vecumā, turpinot zīst pienu, līdz sasniedz 18 mēnešu vecumu.[4] Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 20—22 mēnešu vecumā, tēviņi apmēram 43 mēnešos.[4] Rietumu pelēkā ķengura dzīves ilgums var sasniegt 25 gadus nebrīvē.[4]

Austrumu pelēkā ķengura mātīte sapārojas pēc 150 dienām pēc dzemdībām. Pēc tam embrija attīstība tiek apturēta, tam atsākot attīstīties apmēram 30 dienas pirms vecākais mazulis pilnībā ir pametis somu.[4] Tādējādi mātītei ir viens mazulis gada periodā. Tikko dzimušais mazulis piestiprinās pie cita zīdekļa, nekā tas, ko zīž jau skraidošais mazulis. Lai cik tas neizklausītos brīnumaini, jaunāko mazuli māte baro ar citādu pienu nekā vecāko. Katru no šiem piena veidiem ražo cits piena dziedzeris, un šie veidi atšķiras gan pēc apjoma, gan sastāva. To, kā tas iespējams vienādos hormonālos apstākļos, zinātnieki līdz šim nav spējuši izskaidrot.[2][7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dabas muzejs: Somaiņi
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 ADW: Macropus giganteus
  3. Frith, H. J. and Calaby, J. H. (1969). Kangaroos. Melbourne, Australia: Cheshire Publishing.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 «ARKive: Eastern grey kangaroo (Macropus giganteus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 12. februārī. Skatīts: 2015. gada 8. decembrī.
  5. Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. ISBN 978-0-85112-235-9.
  6. The Guinness Book of World Records. 2004. p. 53.
  7. 7,0 7,1 7,2 Somainis ar atsperīgu soli
  8. 8,0 8,1 Dawson, Terence J. (1998). Kangaroos: Biology of the Largest Marsupials. Sydney, Australia: University of New South Wales Press. pp. 12–18. ISBN 0-86840-317-2.
  9. Colagross, A. M. L. and Cockburn, A. (1993). "Vigilance and grouping in the eastern grey kangaroo, Macropus giganteus." Australian Journal of Zoology 41: 325-334

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]