Autofāgija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Autofāgija (no grieķu: αὐτός, auto — 'pats' un φαγεῖν, phagein — 'ēst') ir katabolisks process, kurā šūna noārda tai nevajadzīgās un bojātās struktūras. No sākuma šādu struktūru ietver vienkārša membrāna, kas atdalās no gludā endoplazmatiskā tīkla. Pēc tam membrānu cisterna saplūst ar pirmatnējo lizosomu. Tā rezultātā veidojas otrā lizosoma vai autofāgiskā vakuola, kurā bojātās struktūras tiek sadalītas. Šādā veidā šūnās nomainās novecojušie vai bojātie organoīdi — membrānas, ribosomas, mitohondriji un citi. Autofāgija ir nepieciešama, jo lielāko organoīdu, piemēram, mitohondriji, dzīves laiks ir dažas dienas, bet olbaltumvielas dzīves laiks ir dažas stundas vai viena diennakts. Augu šūnās var notikt autolīze, pārplīst centrālā vakuola un hidrolītiskie fermenti sadala citoplazmas olbaltumvielas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tūrs Selga. Šūnu bioloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2008. 343. lpp. ISBN 9984-802-81-7.