Azbests
Azbests (grieķu: ἄσβεστος, asbestos — 'nepārtraukts', 'pastāvīgs')[1] ir silikātu klases smalkšķiedrainu minerālu grupa. Tiem ir dažāds ķīmiskais un mineraloģiskais sastāvs, bet visiem ir raksturīga šķiedraina struktūra, turklāt šķiedras viegli sašķeļas mazākās ļoti sīkās šķiedriņās ar diametru daži mikroni, bet garumu pat līdz vairākiem centimetriem.[2] Azbesta šķiedras ir higroskopiskas (ūdens tās slapina), kaut arī ūdeni azbests neuzsūc. Azbests kūst apmēram 1450 °C temperatūrā, taču jau pie 450 °C no azbesta sāk izdalīties ķīmiski saistītais ūdens, tādēļ azbesta šķiedras kļūst mehāniski neizturīgas. Azbestam līdzīgas minerālšķiedras var iegūt arī mākslīgi; tās var saturēt fluoru.
Iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hrizotilazbests
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hrizotilazbests[3] (arī krizotila azbests vai baltais azbests; CAS Nr. 12001-29-5) pēc ķīmiskā sastāva ir magnija silikāts 3MgO·2SiO2·2H2O (hrizotils), kas pieder pie serpentīnu grupas minerāliem, tādēļ to sauc arī par serpentīna azbestu. Hrizotilazbests ir izturīgs sārmainās vidēs, bet skābā vidē pamazām sairst, veidojot amorfu silīcija dioksīdu — tas ierobežo šī azbesta pielietojumu. Agrāk (valstīs, kur azbesta lietošana ir atļauta, arī mūsdienās) tieši šo azbesta veidu plaši izmantoja ugunsizturīgu audumu un azbestcementa izstrādājumu (cauruļu, šīfera lokšņu) izgatavošanai. Hrizotilazbestu sīkāk iedala α- un β-hrizotilazbestā (to sauc arī par kalnu liniem); pie hrizotilazbesta pieskaita arī reti sastopamo pikrolītu. Arī Latvijā dažādos izstrādājumos sastopamais azbests ir galvenokārt no Urāliem vai Kazahijas padomju laikā ievestais hrizotilazbests.
Amfibolazbesti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šie azbesti ir sarežģīta sastāva silikāti (amfibolu grupas minerāli), kuru fiziskās un mehāniskās īpašības ir līdzīgas hrizotilazbesta īpašībām (parasti sliktākas), taču amfiboli ir izturīgi skābās vidēs. Amfibolazbesti daudz grūtāk izdalās no cilvēka organisma, ja ir tur nonākuši, tādēļ tie ir bīstamāki veselībai. Turklāt amfibolu putekļi satur daudz īsākas šķiedras, nekā hrizotila jeb serpentīna azbests, tādēļ tie vieglāk un dziļāk nonāk plaušās.
- krokidolīta azbests (zilais azbests; CAS Nr. 12001-28-4). Pieder pie sārmainajiem amfiboliem, kas satur nātriju; pie tiem pieskaita arī redžikītu, rodusītu, dažus arfvedsonīta paveidus.
- citi sārmus saturošie amfiboli (rihterīts).
- tremolīta azbests (tremolītazbests; CAS Nr. 77536-68-6)
- aktinolīta azbests (aktinolītazbests; CAS Nr. 77536-66-4), bisolīts. Tremolīts un aktinolīts ir kalciju saturoši amfiboli.
- amozīta azbests (brūnais azbests; CAS Nr. 12172-73-5).
- antofilīta azbests (antofilītazbests; CAS Nr. 77536-67-5). Amozīts un antofilīts ir magniju un dažreiz arī dzelzi saturoši minerāli; pie šiem azbestiem pieder arī kumingtonīts.
Bioloģiskā iedarbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Azbesta sīkās, trauslās šķiedras var nonākt organismā caur ādu un izraisīt tā saucamās "azbesta kārpas". Dzerot ūdeni, kas bijis kontaktā ar azbestu, kuņģī nonākušās šķiedras spēj izkļūt cauri tā sieniņai un nonākt asinīs un vēlāk citos orgānos. Tomēr visbīstamākā ir azbesta putekļu ieelpošana, jo tie rada plaušu azbestozi un ilgākā laikā var izraisīt ļaundabīgus audzējus (ir kancerogēni).[4] Azbesta šķiedrainie putekļi, atšķirībā no citiem (sfēriskas formas) putekļiem, praktiski nespēj izdalīties no plaušām, uzkrājas tajās un ar limfas plūsmu nonāk arī pleiras dobumā. Azbesta daļiņu fagocitoze ir neefektīva, jo asie kristāli caurdur fagocītu membrānas. Attīstoties azbestozei, plaušās veidojas tā saucamie azbesta ķermenīši, kas ir azbesta daļiņas, kuras iekapsulētas ar dzelzi bagātā želejveida substrātā. Šādā veidā organisms izolē azbesta agresīvās virsmas. Azbestoze paaugstina saslimšanas ar tuberkulozi risku. Ilgstošs kontakts ar azbestu (15—20 gadu laikā) paaugstina plaušu vēža un citu orgānu ļaundabīgu audzēju attīstības risku. Sevišķi šo risku palielina vienlaicīga smēķēšana. Azbests (it sevišķi amfibolazbesti) veicina reta, ārkārtīgi ļaundabīga audzēja — mezoteliomas — attīstību.
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izmanto par karstumizturīgu materiālu, no kura var izgatavot audumus, karstumizturīgas detaļas vai pievienot citiem materiāliem celtniecībā (sk. azbestcements), automobiļu un raķešu būvē. Lieto arī par izolācijas materiālu elektrotehnikā (galvenokārt hrizotilazbestu). Eiropas Savienībā azbestu saturošu materiālu izmantošana aizliegta kopš 2005. gada 1. janvāra.[5]
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Azbests - mīti un fakti
- Azbests — draugs vai slēptais ienaidnieks? Arhivēts 2016. gada 31. martā, Wayback Machine vietnē.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 89. lpp. ISBN 9984-9383-5-2
- ↑ N. Ņikuļins. Elektrotehnisko materiālu mācība. R:, Zvaigzne, 1988, 80.—81. lpp.
- ↑ Akadēmiskā terminu datubāze — hrizotilazbests
- ↑ Вредные химические вещества. Неорганические соединения элементов I-IV групп. Справочник. Л., "Химия", 1988, 380.—386. lpp (krieviski)
- ↑ Darba aizsardzības prasības darbā ar azbestu
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: azbesti |
|