Baltazars fon Kampenhauzens (1772—1823)

Baltazars fon Kampenhauzens (vācu: Balthasar von Campenhausen; 1772. gada 16. janvāris, Lenču muiža — 1823. gada 23. septembris, Pēterburga) bija vācbaltiešu cilmes ģeogrāfs un valstsvīrs, Krievijas Impērijas medicīniskās pārvaldes direktors (1800). Senators, valsts padomes loceklis un valsts kontrolieris (1811). Krievijas Impērijas iekšlietu ministrs (1823).

Dzīvesgājums

Cēlies no Kampenhauzenu dzimtas. Dzimis 1772. gada 16. janvārī Lenču muižas īpašnieka, vēlākā Vidzemes guberņas civilgubernatora Baltazara fon Kampenhauzena (1745—1800) un viņa sievas Sofijas Eleanoras, dzimušas Voldekas fon Arneburgas (1744 –1791) ģimenē.^[1] Pēc mācībām brāļu draudzes skolās viņš studēja Leipcigas un Vitenbergas (1789-1790), tad Getingenes universitātēs (1790-1792). Pēc studiju beigām viņš Getingenē nopublicēja vairākus ģeogrāfiskus traktātus par Krievijas Impērijas ģeogrāfiju un likumdošanu. Savu valstsvīra karjeru viņš sāka Pirmās koalīcijas kara laikā kā Krievijas impērijas sūtniecību darbinieks Polijā (1792) un Zviedrijā (1796).

Pēc atgriešanās dzimtenē Baltazars Kampenhauzens 1797. gadā kļuva par Rīgas kamerālpalātas padomnieku un galma intendantūras Rīgas nodaļas direktoru. Ar ķeizara Pāvila I sievas Marijas atbalstu viņš pirms 1800. gada pārcēlās uz Pēterburgu, kur vadīja komercskolas izveidi un kļuva par Krievijas valsts medicīniskās pārvaldes direktoru (1800). Šajā laikā Kampenhauzena vadībā tika izveidota Pēterburgas kara medicīnas akadēmija. Ķeizara Aleksandra I valdīšanas laikā viņu iecēla par Iekšlietu ministrijas Trešā (medicīnas) departamenta direktoru un norīkoja uz Krievijas impērijai pievienotajiem Azovas un Melnās jūras piekrastes apgabaliem mēra epidēmijas apkarošanai. 1805. gadā viņu iecēla par Taganrogas pilsētas priekšnieku.

1807. gadā Kampenhauzenu uzņēma Pēterburgas brīvmūrnieku ložā „Polārzvaigzne”.^[2] 1809. gadā viņš kļuva par valsts mantzini (finanšu ministru), bet 1811. gadā par senatoru un valsts kontrolieri.

1812. gada viņam piešķīra slepenpadomnieka titulu, 1818. gadā Turaidas pilsmuižu, 1823. gada jūnijā iecēla par Krievijas iekšlietu ministru. Miris 1823. gada 23. septembrī Pēterburgā pēc inficēta rokas lūzuma, ko izraisīja izkrišana no satrakotu zirgu rautas karietes.

Baltazara fon Kampenhauzena atraitne Praskovja Periča viņu apglabāja Kampenhauzenu dzimtas kapličā Ungurmuižā, kur novietoja lielu marmora skulptūru.

Darbi

Entwürfe zu physikalischen Völker-, Religions- und Kulturkarten des russischen Reiches. Göttingen, 1792 ("Krievijas Impērijas fizikālo etnisko, reliģisko un kultūras karšu uzmetums", doktora disertācijas darbs);
Versuch einer geographisch-statistischen Beschreibung der Statthalterschaften des russischen Reichs. I. Statthalterschaft Olonez. Göttingen, 1792 ("Krievijas Impērijas ģeogrāfiski statistiskā apraksta mēģinājums. I. Oloņecas vietniecība");
Elemente des russischen Staatsrechts, oder Hauptzüge der Grundverfassung des russischen Kaiserthums. Göttingen, 1792 ("Krievijas valststiesību elementi vai Krievijas ķeizarvalsts konstitūcijas pamatvilcieni");
Auswahl topographischer Merkwürdigkeiten des St. Peterburgischen Gouvernements. Riga, 1797 ("Pēterburgas guberņas topogrāfisko īpatnību izlase")
Liefländisches Magazin, oder Sammlung publicistisch-statistischer Materialien zur Kenntniss der Verfassung und Statistik von Liefland. Gotha, 1803 ("Vidzemes žurnāls vai publicistiski statistisku materiālu krājums Vidzemes satversmes un statistikas zināšanai")
Genealogisch-chronologische Geschichte des allerdurchlauchtigsten Hauses Romanow und seines vorälterlichen Stammhauses. Leipzig, 1805 ("Visgaišākā Romanovu nama un tā senču cilts ģenealoģiski hronoloģiska vēsture")

Atsauces

↑ Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Teil 1,1,: Livland, Bd.:1, Görlitz, 1929, lk. 25^{[novecojusi saite]}
↑ Серков А. И. Русское масонство, 1731—2000. Энциклопедический словарь. — Москва, 2001.

Ārējās saites

Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Livland, Görlitz 1929 (vāciski)
Biogrāfija (krieviski)

[1] Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Teil 1,1,: Livland, Bd.:1, Görlitz, 1929, lk. 25^{[novecojusi saite]}

[2] Серков А. И. Русское масонство, 1731—2000. Энциклопедический словарь. — Москва, 2001.

[1]

[2]