Vidzeme

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Latvijas novadu. Par apdzīvotu vietu skatīt rakstu Vidzeme (ciems).
Vidzeme
Vidzeme LocMap.png
Vidzemes ģerbonis
Ģerbonis
Republikas pilsētas: Rīga, Jūrmala, Valmiera
Platība: 25 683 km2
Iedzīvotāji: 1 320 834
Mājaslapa: www.vidzeme.lv

Vidzeme (lībiešu: Vidūmō[1]) ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm.[2] No Latgales to atdala Pededzes un Aiviekstes upes, no Sēlijas un ZemgalesDaugava, bet ziemeļos tā robežojas ar Igaunijas Republiku. Mūsdienu Vidzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Rīgas bīskapijas dibināšanas 1201. gadā. 1917. gadā igauņu apdzīvotos Vidzemes guberņas apriņķus pievienoja Igaunijas guberņai.

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes vārds kā latviešu valodā lietots apzīmējums savai zemei radies jau pirms Livonijas konfederācijas sabrukuma 16. gadsimtā. Pirmo reizi rakstītajos avotos Vidzemes vārds sastopams 17. gadsimtā, kad latviešu, līvu un igauņu apdzīvotās Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadalīja Zviedrija un Polijas—Lietuvas kopvalsts. Pauls Einhorns 1649. gadā savā darbā Historia Lettica lietojis nosaukumu Weddu-Semm, pēc viņa arī Georgs Elgers savukārt 1683. gadā izdotajā poļu-latīņu-latviešu vārdnīcā nosaukumu Wyddu Zemme lietojis kā sinonīmu vārdam "latwaeszu zemme". Nīcas un Bārtas mācītājs Jānis Langijs latviešu-vācu vārdnīcā 1685. gadā to nosaucis par Widda-semme. Visi minētie autori ir dzīvojuši Kurzemē vai Sēlijā, tādēļ nosaukums "Vidus zeme" liecina, ka to lietojuši latviski runājoši kaimiņu zemju iedzīvotāji. Viņi šo zemi uzskatījuši par vietu, kas atradusies lielāka reģiona (t.i. Livonijas konfederācijas) centrā vai arī par vietu, no kuras ir izceļojuši viņu priekšteči. Iespējams arī, ka nosaukums "Vidus zeme" kā latgaļu apdzīvotā teritorija ir sākotnēji lietots kā pretstats "Malas zemei" pie jūras, proti, līvu apdzīvotajai teritorijai Līvzemei.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagadējās Vidzemes teritoriju pirms Ziemeļu krusta kariem apdzīvoja līvi (gar Baltijas jūras piekrasti, Gaujas un Daugavas lejtecē), latgaļi (starp Daugavu (dienvidos), līvu (rietumos), igauņu (ziemeļos) un kriviču (austrumos) apdzīvotajām zemēm), kā arī vendi (Cēsu apkārtnē). 1. g.t. pirmajā pusē Daugavas labo krastu Austrumvidzemē apdzīvojuši arī sēļi, bet sākot ar 6.—7. gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi.[3] Agrāk Daugavas un Gaujas lejtecē dzīvojuši arī zemgaļi, kurus no to dzīvesvietām izspieduši līvi ar to sabiedrotajiem vikingiem.[nepieciešama atsauce] Gar vēlāko Vidzemes robežu gāja vikingu Daugavas "ceļš no varjagiem uz grieķiem", kas veda no "Rīgas vietas" (latīņu: locus Rige) cauri Zemgales ostai (portus Semigalliae) uz Koknesi, Jersiku un Krāslavu. Gaujas ūdensceļš caur Turaidu, Vendeni un Valmieru veda uz Pleskavu un Novgorodu.

17. gadsimta Zviedru Vidzemes karte, kurā latviešu apdzīvotā daļa nosaukta par LITLANDIA (no vācu: Lettland).
Vidzemes (kartē: Le — Letten) un Latgales (kartē: PL — Polnisch Liefland) karte 18. gadsimta sākumā. Se — Semigallien, EP — Esthonia Propria.

13. gadsimta sākumā Vidzemē bija šādas līvu zemes:

un šādas latgaļu zemes:

Vidzemes pakļaušana un kristīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzeme bija pirmais no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuru pakļāva krusta karu laikā. Vispirms tika izveidota Livonijas bīskapija zemēs, kurās dzīvoja Daugavas līvi. Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu, kas kļuva par krusta karu galveno bāzi Baltijas zemēs. Tajā laikā Bartolomejs Anglis enciklopēdijā De proprietatibus rerum (lib. XV) ap 1240. gadu sniedza šādu Livonijas aprakstu: "Livonija ir Skītijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības". 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks devās karagājienā uz Jersiku, ieņēma Jersikas pili un saņēma gūstā ķēniņa Visvalža sievu. Visvaldis kļuva par bīskapa vasali un saņēma daļu no savas valsts atpakaļ kā lēni, bet daļu ieguva bīskaps. 1224. gadā starp zobenbrāļiem un Rīgas bīskapu tika sadalītas karos ar igauņiem novājinātā Tālavas valsts.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzeme kā viena no trim Latvijas daļām 1920. gada kartē (V. Krūmiņš, 1920).

Kopš 1924. gada Vidzemes vēlēšanu apgabalā ietilpa Rīga (galvaspilsēta), Rīgas apriņķis, Valmieras apriņķis, Cēsu apriņķis, Valkas apriņķis un Madonas apriņķis. Pēc 1947. gada Latvijas PSR administratīvi teritoriālās reformas pēc PSRS parauga to sadalīja lauku rajonos, izmainot Vidzemes vēsturiskās robežas.

Pēc 2008. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes vēlēšanu apgabals (2011).
Vidzemes kultūrvēsturiskais novads (dzeltenā krāsā) un pilsētas (2009).

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Vidzemē atradās 52 novadi un 3 republikas pilsētas:

Pēc 2021. gada reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Vidzemei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemi raksturo izteiksmīgi dabas objekti: Gauja — garākā Latvijas upe (460 km), Gaiziņš — Latvijas augstākais kalns (311,6m virs j.līm.), Gūtmaņala — Latvijas lielākā ala (500 m³, 10 m augsta, 12 m plata, 18,8 m dziļa). Vidzemē Baltijas jūras piekrastes ainavu bagātina smilšakmens klintis Mantiņos, akmeņaini līcīši Vitrupē un smilšainās Jūrmalas un Saulkrastu pludmales.

Lielu daļu Vidzemes aizņem Vidzemes augstiene, kas ir Latvijas augstākā augstiene.

Ievērojams dabas tūrisma objekts ir Gaujas nacionālais parks, kas bija pirmais nacionālais parks Latvijā. Parka teritorijā atrodas Gaujas senleja ar senlatviešu pilskalniem, viduslaiku pilīm, smilšakmens klintīm un alām. Ērgļu (Ērģeļu) klintis ir varenākās klintis Gaujas krastā. Viens no augstākajiem smilšakmens atsegumiem Latvijā ir Zvārtes iezis Amatas krastā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vidzeme -- Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz[novecojusi saite]
  2. Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
  3. «Sēlijas krastā un pakalnos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. martā. Skatīts: 2012. gada 14. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]