Pāriet uz saturu

Barometrs

Vikipēdijas lapa
Mehāniskais barometrs

Barometrs (grieķu: βαρύς, baros — ‘smagums’, μετρέω, metron — ‘mērs’) ir mērinstruments, mēraparāts atmosfēras spiediena mērīšanai.[1]

1644. gadā itāļu fiziķis Evandželista Toričelli veica eksperimentus ar vienā galā noslēgtu ar dzīvsudrabu pildītu caurulīti. Viņš ievietoja to ar vaļējo galu uz leju dzīvsudraba vannā un konstatēja, ka caurulīte neizlija pilnīgi tukša, tajā palika 76 centimetrus augsts dzīvsudraba stabs. Toričelli secināja, ka gaisa spiediens uz dzīvsudrabu vannā ir vienāds ar dzīvsudraba staba spiedienu caurulē. Viņš bija izgudrojis pirmo dzīvsudraba barometru. Toričelli konstatēja, ka gaisa spiediens ir atkarīgs no laikapstākļiem. Tāpēc kopš 1649. gada daudzviet Eiropā barometru sāka lietot, lai noteiktu gaidāmos laikapstākļus.

Pirms aneroīda barometra nolasījuma veikšanas, pa to nedaudz pieklauvē, lai mazinātu mehānisma berzes dēļ radušos kļūdu. Nolasījumu izlabo ar augstuma korekciju, jo mērījumu jāattiecina pret jūras līmeni. Korekciju augstumam var iegūt, izmantojot tabulas, kurās dotas korekcijas vērtības pie noteikta augstuma virs jūras līmeņa un āra gaisa temperatūras. Ņem vērā arī instrumenta sistemātisko kļūdu, kuru nosaka, salīdzinot barometru ar precīzu etalonierīci.

Korekciju augstumam iespējams iegūt arī aptuveni. Augstumu pēdās virs jūras līmeņa palielina par desmit procentiem un izdala ar 30. Iegūtais lielums ir korekcija hektopaskālos, kuru pieskaita barometra nolasījumam.[2]

  1. Anita Biseniece. Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei. Zvaigzne ABC, 2007, 210. lpp.
  2. Cornish Maurice M., Ives Elaine E. Reeds Maritime Meteorology. — 3rd edition Adlard Coles Nautical, 2016. 182. lpp. ISBN 9781408112069