Barteks
| Ozols "Barteks" Dąb Bartek | |
|---|---|
 Barteks 2006. gadā | |
  Ozols "Barteks"  Ozols "Barteks" | |
| Koordinātas | 50°59′14″N 20°39′01″E / 50.98722°N 20.65028°EKoordinātas: 50°59′14″N 20°39′01″E / 50.98722°N 20.65028°E |
| Atrašanās vieta | Zagnaņska, Zagnaņskas gmina, Kelces apriņķis, Sventokšiskas vojevodiste, Polija |
| Platums | apkārtmērs 970 cm |
| Augstums | 33,5 m |
Barteks (poļu: Dąb Bartek) ir parastā ozola (Quercus robur) koks, kas ir viens no Polijas dabas pieminekļiem. Tas atrodas Zagnaņskā, Bartkovas mežniecībā, Kelces apriņķī, Sventokšiskas vojevodistē, Polijā, pie vojevodistes ceļa #750 Zagņanska — Samsonova.
Koka vecums, kas senāk tika lēsts līdz 1200 gadiem, nesen tika noteikts kā 686 gadi (2016. gadā),[1] pēc serdes, ko izmanto dendrohronoloģiskā parauga iegūšanai gredzenu skaita noteikšanai. Precīza skaitīšana nav iespējama, jo Barteka iekšiene ir izkurtējusi uz vecumu. Polijā ir vairāki vecāki koki, gan ozoli, gan īves (daži vecāki par 1000 gadiem), tomēr slavenuma ziņā neviens no tiem nav salīdzināms ar Barteku.
33,5 metru augstais[2] Barteks ir krūšu augstuma apkārtmērā 970 cm[3] un ar apkārtmēru 13,5 metri tā pamatnē. Tās vainags izpleties apmēram 40 metrus. 1829. gadā tam bija 14 galvenie zari, mūsdienās ir palikuši tikai 8.
Vēsture un leģendas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ir apgalvojumi, ka karalis Kazimirs III (1310–1370) ir spriedis tiesu zem Barteka. Arī karalis Jans III Sobeskis, atpūšoties pēc Vīnes kaujas (1683), esot sēdējis zem ozola. Viņš esot paslēpis turku zobenu, arkebūzu un vīna pudeli tā iekšienē, lai pieminētu uzvaru. Vēl cita leģenda vēsta, ka ozolā Jans Sobeskis un viņa sieva Marija noslēpuši dārgumus.[4]
Uz galvenā stumbra ir uzkarināti divi seni krusti. Viena no versijām par tiem apgalvo, ka tie uzlikti par godu diviem par 1863. gada sacelšanos pakārtiem poļu virsniekiem, pēc citas — viens no krustiem godina Jana Sobeska uzvaru kaujā par Vīni, otrs pateicas par holēras epidēmijas izbeigšanos 1853. gadā.
Koks smagi cieta 1905. gada sacelšanās laikā. Poļu kaujinieku grupa decembrī ieņēma apkaimi un devās konfiscēt naudu mežniecības kantorī, kas atradās pie Barteka. Mežsargi bija brīdināti un trīs stundas ilgā apšaudē spēja atsist uzbrucējus. Viens no tiem aizdedzināja šķūni blakus ozolam. Karstums un uguns iznīcināja ap ceturtdaļu koka un izsauca stumbra nekrozi.[5]
Pirmā pasaules kara laikā polietes esot slepeni lauzušas koka zarus, lai poļu zaldāti armijā no tiem gatavotu rungas ar brīnumspēku.
1920. gados dobums stumbra iekšpusē tika pārklāts ar kaļķiem un cementu. 1952. gadā Bartekam piešķīra aizsargājama dabas pieminekļa statusu. 1953. gadā notika mēģinājums injicēt kokā fungicīdu šķidrumu pret sēnīšslimībām, bet koksne izrādījās par cietu speciālistu urbjiem.[5] Kaļķis tika izņemts 1960. gados, aizstāts ar pildījumu uz sveķu bāzes un pārklāts ar mizu. Vēl dzīvā koksne bija ļoti plāna (tolaik 5–20 cm, mūsdienās 2—16 cm), kamēr lai nodrošināt šāda lieluma ozola vajadzības, nepieciešami vismaz 50 cm. Pēc 1991. gada zibens spēriena novājinātais stumbrs ir sācies noliekties smago zaru iespaidā, kuri tiek mākslīgi atbalstīti no apakšas. Sīko zaru atmiršana progresē. Lai ozols neapgāztos zem savu vienas puses zaru smaguma, tika izstrādāts plāns uzbūvēt tam atbalsta arku un sākās ziedojumu vākšana tās projektēšanai.
Popularitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1934. gadā ozolu konkursa žūrija botāniķa V. Šafera vadībā atzina par skaistāko un vērtīgāko dabas pieminekli Polijā.[6][7]
Koku masveidīgi apmeklē tūristi. Sezonas laikā šeit ik dienas apstājas ducis autobusu un desmitiem automobiļu.[5]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Paweł Zarzyński, Robert Tomusiak, Krzysztof Borkowski, Drzewa Polski, PWN, Warszawa, 2016, ISBN 978-83-01-18438-4
- Krzysztof Borkowski, Polskie drzewa, Wyd. DALPO, Poznań, 2014, ISBN 978-83-61766-08-7
- Paweł Zarzyński, Robert Tomusiak, 90 drzew - Okazy niezwykłe Centrum Informacyjne Lasów Państwowych, Warszawa, 2014, ISBN 978-83-63895-16-7
- Cezary Pacyniak. Najstarsze drzewa w Polsce. PTTK Kraj. 1992.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Cezary Pacyniak. Najstarsze drzewa w Polsce. PTTK Kraj. 1992.
- ↑ Robert Tomusiak, Paweł Zarzyński. 90 drzew. Okazy niezwykłe. Centrum Informacyjne Lasów Państwowych. Warszawa. 2014. p.70.
- ↑ Krzysztof Borkowski. Polskie drzewa. DALPO. 2014.
- ↑ Banaś, Tatiana. Legendy Świętokrzyskie — 1996. — ISBN 83-86953-07-1.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Legendarny Dąb Bartek». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 11. martā. Skatīts: 2020. gada 10. maijā.
- ↑ Góry Świętokrzyskie - Dąb Bartek
- ↑ «Polska. Najstarsze i najpopularniejsze drzewo w Polsce». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 25. septembrī. Skatīts: 2020. gada 10. maijā.