Ernests Brastiņš

**Ernests Brastiņš**
Ernests Brastiņš
	Ernests Brastiņš
Dzimis	1892. gada 19. martā; Lielstraupes pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1942. gada 28. janvārī (49 gadu vecumā); KPFSR (tagad Krievija)
Nozares	glezniecība, publicistika, mākslas zinātne

Ernests Brastiņš (dzimis 1892. gada 19. martā, miris 1942. gada 28. janvārī) bija gleznotājs, mākslas teorētiķis, publicists, pilskalnu pētnieks, Dievturu draudzes izveidotājs un dižvadonis; tēlnieka Arvīda Brastiņa brālis. Pievērsās tēlotājai un lietišķajai mākslai, latviešu vēstures izpētei, tautastērpu un rotu ornamentikai, kultūrpolitikai. Pēc Latvijas okupācijas apcietināts, deportēts un noslepkavots Krievijā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1892. gada 19. martā Lielstraupes pagasta "Lapaiņu" mājās kalēja Augusta Brastiņa ģimenē. Absolvēja Štiglica mākslas skolu Pēterburgā, pēc tam Pavlovskas karaskolu un kā apakšvirsnieks piedalījās Pirmajā pasaules karā un arī Latvijas brīvības cīņās.

1921. gadā sāka strādāt par Kara muzeja vadītāju Rīgā. Viņš bija pirmais, kurš sākot ar 1922. gadu, ik vasaru apmeklēja un pētīja Latvijas pilskalnus, apmeklēdams visus tobrīd zināmos 282 pilskalnus un izdodams četras grāmatas par Latvijas pilskalniem ar mērījumiem, kartēm, aprakstiem, fotogrāfijām, kam joprojām ir fundamentāla nozīme mūsdienu Latvijas pilskalnu pētniecībā.^{[nepieciešama atsauce]}

Sāka strādāt jaundibinātajā Latviešu folkloras krātuvē (LFK), kuras pirmais sagatavotais zinātniskais darbs bija "Latvju Dainu" (LD) mitoloģisko jēdzienu rādītājs, ko 1926. gada otrajā pusē izveidoja Ernests Brastiņš.

1926. gada 26. jūlijā viņš piereģistrēja Garīgo lietu pārvaldē “Latvijas Dievtuŗu Draudzi” — ko pats definēja par senlatviešu reliģijas atjaunojumu,^[1] — kļūstot par draudzes pirmo dižvadoni. Draudzei bija cieši sakari ar galēji labējām nacionālistiskajām organizācijam "Ugunskrusts" un "Pērkonkrusts".^{[nepieciešama atsauce]}

1935. gadā draudze bija aizliegta.^[2]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 6. jūlijā E. Brastiņu apcietināja un izsūtīja uz PSRS. Viņš tika apsūdzēts kā "sociāli bīstams elements, būdams dievturu organizācijas vadītājs, veica kontrrevolucionāru darbību, uzturēja sakarus ar organizāciju "Pērkonkrusts".^[3] Izsūtījumā 1941. gada 27. decembrī piespriests nāvessods, nošauts 1942. gada 28. janvārī.^[4]

Piemiņa

2006. gada 28. oktobrī Rīgā, Kronvalda parkā līdzās Kongresu namam pie pilsētas kanāla, atklāja pieminekli Ernestam Brastiņam. Ir uzstādīta arī piemiņas zīme Straupes pagastā pie "Lapaiņu" mājām, kur dzimis Ernests Brastiņš. Darbojas arī Ernesta Brastiņa fonds "Savieši".

Bibliogrāfija

Brastiņš E., Cerokslis: Dievturības katēchisms. — ASV Latvju dievtuŗu sadraudze: Čikāga, 1966. 71 lpp.
Brastiņš E., Latvju Dievadziesmas. — ASV Latvju dievtuŗu sadraudze, 1980.
Brastiņš Ernests. Latvju tikumu dziesmas. — [Atkārt. izd.] Zvaigzne ABC: Rīga, 1996. 215 lpp. ISBN 9984-560-27-9
Brastiņš E., Gadskārtas dziesmas, — Latvju dievtuŗu draudze, Rīga, 1929.
Brastiņš E., Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. — Junda: Rīga, 1994. 103 lpp. ISBN 9984-01-007-4
Brastiņš Ernests. Tautai. Dievam. Tēvzemei (rakstu izl.) — Zvaigzne: Rīga, 1993. 191 lpp. ISBN 5-405-01293-9
Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 1. sējums Kuršu zeme. — Rīga, 1923.
Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 2. sējums Zemgale un Augšzeme. — Rīga, 1926.
Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 3. sējums Latgale. — Pieminekļu Valde: Rīga, 1928.
Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme. — Rīga, 1930.
Brastiņš E., Latvija, viņas dzīve un kultūra. — GRĀMATU DRAUGS: Rīga, 1931, 240 lpp.
Brastiņš Ernests. Beverīnas pilsvieta. — Zinātne: Rīga, 1992. 51 lpp. ISBN 5-7966-0928-9
Brastiņš E., Daiļā sēta. — ZEMNIEKA DOMAS: Rīga, 1926., 96 lpp.
Brastiņš Ernests. Latvija, viņas dzīve un kultūra. — Antēra: Rīga, 2007., 240 lpp. ISBN 978-9984-719-47-4
Brastiņš Ernests. Latvju rakstu kompozīcija. — Latvju dievturu draudze, 1978. 124 lpp.

Atsauces

↑ Kā uzskata pētniece A. Misāne, E. Brastiņa piekoptie un rekonstruētie pirmskristīgie kulti nav uzskatāmi par pagānisma izpausmēm. A. Misāne uzskata par maldīgu E. Brastiņa pieskaitīšanu pie “neopagāniem”. Sk. plašāk: Misāne A. Dieturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. — Rīga: LU FSI, 2006. — X. sēj. — 101. —117. lpp. Pretējs viedoklis ir Maskavas pētniecei S. Rižakovai. Sk. Sīkāk viņas rakstā: Рыжакова С. И. Dievturība. Латышское неоязычество и истоки национализма // Российская Академия наук. Институт Этнологии и антропологии. Исследования по прикладной и неотложной этнологии. —1995. — № 121. — С. 1-31.
↑ Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.
↑ «Jānis Stradiņš. Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 - 1945). Latvijas Vēstnesis, 2003.; Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2004.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 1. janvārī.
↑ «Ernests Brastiņš - latviskuma paudējs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 2. februārī.

Literatūra

Misāne A. Dievturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē. // LU Reliģiski—filozofiski raksti, X /2005., 101.—117. lpp.
Mugurēvičs Ēvalds. Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumi Ernesta Brastiņa darbos. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992., Nr. 4., 16.—28. lpp.
Urtāns Jānis. Ernests Brastiņš — Latvijas pilskalnu pētnieks. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992., Nr. 4., 195.—200. lpp.
Bambals A. Dižvadoņa pēdas pazuda janvārī... (par Ernesta Brastiņa dzīvi un likteni) // Mājas Viesis. 2006. gada 27. janvāris.
Piemineklis Ernestam Brastiņam. // Kultūras Forums. 2006. gads. — 10. — 17.11.

Ārējās saites

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Kā uzskata pētniece A. Misāne, E. Brastiņa piekoptie un rekonstruētie pirmskristīgie kulti nav uzskatāmi par pagānisma izpausmēm. A. Misāne uzskata par maldīgu E. Brastiņa pieskaitīšanu pie “neopagāniem”. Sk. plašāk: Misāne A. Dieturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. — Rīga: LU FSI, 2006. — X. sēj. — 101. —117. lpp. Pretējs viedoklis ir Maskavas pētniecei S. Rižakovai. Sk. Sīkāk viņas rakstā: Рыжакова С. И. Dievturība. Латышское неоязычество и истоки национализма // Российская Академия наук. Институт Этнологии и антропологии. Исследования по прикладной и неотложной этнологии. —1995. — № 121. — С. 1-31.

[2] Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.

[3] «Jānis Stradiņš. Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940 - 1945). Latvijas Vēstnesis, 2003.; Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2004.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 7. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 1. janvārī.

[4] «Ernests Brastiņš - latviskuma paudējs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 2. februārī.

[1]

[2]

[3]

[4]