Briselizācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Briselē daudzas vēsturiskas ēkas tika nojauktas, lai aizstātu ar tipiskām, mūsdienīgām ēkām. Šis tornis tika uzbūvēts Viktora Ortā jūgendstila ēkas Maison du Peuple vietā

Briselizācija (franču: bruxellisation, nīderlandiešu: verbrusseling) ir haotiska mūsdienīgu daudzstāvu ēku izbūve ģentrificētos rajonos.[1][2] Jēdziens attiecas jebkur, kur attīstības modelis līdzinās 1960. un 1970. gadu nekontrolētajai attīstībai Briselē, kuras rezultātā tika nojauktas vairākas vēsturiskas ēkas.[1][3][4][5]


Brisele[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1950. līdz 1980. gadiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji briselizācija bija pilsētvides atjaunošanas veids, ko Briselē veica sakarā ar Expo 58. Lai sagatavotu pilsētvidi Expo 58, ēkas tika nojauktas, neņemot vērā arhitektūras un vēsturisko nozīmi,[6] tika izbūvēti augstas ietilpības biroji, dzīvokļu ēkas, tika izveidoti bulvāri un izrakti tuneļi. Viens no strīdīgāk vērtētajiem procesiem bija neskaitāmu māju nojaukšana Ziemeļbriseles vilcienu stacijas apkārtnē. Rezultātā aptuveni 10 tūkstoši cilvēku bija spiesti pamest savus mājokļus.[7][8] Visas šīs izmaiņas tika veiktas, lai ātri palielinātu to cilvēku skaitu, kas strādā un dzīvo pilsētā, kā arī uzlabotu transporta kvalitāti.

Vēl radikālas izmaiņas radās Briseles lomas Eiropas Savienībā un NATO dēļ,[1][6] kas sākās 1959. gadā ar Eiropas Komisijas galvenās mītnes būvniecību.[2]

Šīs izmaiņas radīja nesaskaņas Brieseles iedzīvotāju un dabas aizsardzības piekritēju un restauratoru vidū. Viktora Ortā jūgendstila ēkas Maison du Peuple nojaukšana 1965. gadā un IBM torņa būvniecība 1978. gadā bija vieni no protestu fokusa elementiem.[1]

Daudzi arhitekti protestēja pret briselizāciju. Arhitekti Leons Kriers un Moriss Kulots radīja antikapitālisma pilsētplānošanas teorijas, cīnoties pret Briselē dominējošo modernismu.[9][3]

Vēsturiskie pamati modernizācijai Briselē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gadi nebija pirmā reize, kad pilsētvide tika radikāli mainīta. 19. gadsimtā Briselē tika aizbērta Sennas upe un tās vietā tika uzbūvētas vairākas avēnijas, vadoties pēc Parīzes pilsētas plānojuma. Andrē de Vries apgalvo, ka tieksmi uz pilsētas modernizēšanu var izsekot uz 19. gadsimtu, Leopolda II valdīšanas laiku, un pat uz 1695. gadu, kad Luijs XIV veica apšaudi pilsētā. Pēc apšaudes pilsētā tika iznīcinātas gandrīz visas ēkas, izņemot dažas baznīcas un rātsnamu.[10]

Leopolds II centās piešķirt Briselei lielas galvaspilsētas tēlu. 20. gadsimtā bija vārdos neizteikta alianse starp pilsētas attīstības uzņēmējiem un pašvaldību ar modernisma uzskatiem un skatu uz liela mēroga attīstības projektiem. Briseles iedzīvotāju viedoklis netika ņemts vērā.[11]

1990. gadi: no briselizācijas uz fasādismu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Briselizācija Bukarestē

1990. gadu sākumā tika ieviesti likumi, kas ierobežoja vēsturiski svarīgu vai izcilu arhitektūras pieminekļu nojaukšanu. 1999. gadā pilsētas varas iestādes pilsētas attīstības plānā paziņoja, ka daudzstāvu ēku arhitektūra nesader ar pilsētas centrā esošo estētiku.[1][2] Tas noveda pie fasādisma pieauguma, kad tika pilnīgi mainīts ēkas interjers, saglabājot tikai tās vēsturisko fasādi.[12][2][10]

Šie likumi tika iekļauti "1991. gada pilsētas plānošanas likumā", kas deva vietējām varas iestādēm pilnvaras atteikties no nojaukšanas pieprasījumiem, pamatojoties uz vēstures, estētikas vai kultūras nozīmi. "1993. gada kultūras mantojuma saglabāšanas likums" deva Briseles galvaspilsētas reģiona pārvaldei pilnvaras, lai apzīmētu ēkas kā aizsargājamas vēsturisko iemeslu dēļ. Tomēr šai sistēmai bija savas nepilnības. Lai gan galvaspilsētas reģiona pārvalde izraugās vēsturiskās ēkas, ir deviņpadsmit pašvaldības iestādes, kas atbildīgas par nojaukšanas atļauju izsniegšanu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Paul F. State. «Brusselization». Historical dictionary of Brussels. Historical dictionaries of cities of the world 14. Scarecrow Press, 2004. ISBN 978-0-8108-5075-0.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 John H. Stubbs, Emily G. Makaš. «Belgium, Luxembourg, and the Netherlands». Architectural Conservation in Europe and the Americas. John Wiley and Sons, 2011. ISBN 978-0-470-90099-4.
  3. 3,0 3,1 Véronique Béghain, Jean-Paul Gabilliet. The cultural shuttle: the United States in/of Europe. European contributions to American studies 57. VU University Press, 2004. ISBN 978-90-5383-949-2.
  4. A. G. Papadopolos. Urban regimes and strategies: building Europe's central executive district in Brussels. University of Chicago Press, 1996. ISBN 978-0-226-64559-9.
  5. Romańczyk, K. M. (2012). "Transforming Brussels into an international city — Reflections on 'Brusselization'". Cities 29 (2): 126–132. doi:10.1016/j.cities.2011.08.007.
  6. 6,0 6,1 Mark Elliott, Geert Cole. «Brussels». Belgium and Luxembourg. Country Guide Series (4th izd.). Lonely Planet, 2010. ISBN 978-1-74104-989-3.
  7. Lawrence Susskind, Michael Elliott. Paternalism, Conflict, and Coproduction: Learning from Citizen Action and Citizen Participation in Western Europe. Springer Science & Business Media, 2013. gada 11. novembris. 77–. lpp. ISBN 978-1-4899-0360-0.
  8. Proceedings and Final Report of the International Seminar on the Improvement of Housing Conditions and the Rehabilitation of Historic Centres: 10-22 September 1990, IAA "Santo Kiriko" Creativity Centre, Assenovgrad, Bulgaria. UN-HABITAT. 1991. 31–. lpp. ISBN 978-92-1-131136-5.
  9. Evert Lagrou. «Brussels: A superimposition of social, cultural, and spatial layers». In W. G. M. Salets, Anton Kreukels, Andy Thornley. Metropolitan governance and spatial planning: comparative case studies of European city-regions. Taylor & Francis, 2003. ISBN 978-0-415-27449-4.
  10. 10,0 10,1 André De Vries. Brussels: a cultural and literary history. Signal Books, 2003. ISBN 978-1-902669-47-2.
  11. Erik Swyngedouw, Johan Moyersoen. «Reluctant Globalizers: The Paradoxes of "Glocal" Development in Brussels». In Michael Mark Amen, Kevin Archer, M. Martin Bosman. Relocating global cities: from the center to the margins. Reference, Information and Interdisciplinary Subjects Series G. Rowman & Littlefield, 2006. ISBN 978-0-7425-4122-1.
  12. Carola Hein. The capital of Europe: architecture and urban planning for the European Union. Perspectives on the twentieth century. Greenwood Publishing Group, 2004. ISBN 978-0-275-97874-7.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]