Jūgendstils

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Alfonsa Muhas plakāts

Jūgendstils ir mākslas (īpaši arhitektūras un dizaina) stils, kas radās XIX gs. 90.gadu otrajā pusē Eiropā, bet par visaptverošu parādību kultūrā kļuva laikā no XX gs. sākuma līdz 1. Pasaules karam. Nosaukumu "jūgendstils" jaunais strāvojums guva Vācijā un arī Latvijā. Mākslas vēsturē to dažkārt mēdz apzīmēt par neoromantismu. Par jūgendstila vadmotīvu kļuva mākslas sintēzes ideja, un tā sāka izpausties visos mākslas veidos, sākot ar lietišķo mākslu, un beidzot ar tēlotāju mākslu un arhitektūru.

Jūgendstils attīstījās dažādās Eiropas valstīs, tajās iegūstot atšķirīgus nosaukumus: Jugendstil Vācijā, Art noveau Francijā, modernismo Spānijā, Sezessionsstil Austrijā, Stile Liberty vai Stile Floreale Itālijā, Młoda Polska Polijā. Katalonijā par jūgendstila centru kļuva Barselona, kur darbojās ievērojamais arhitekts Antonio Gaudi. Liela nozīme jūgendstilam bija arī Austrumeiropā; īpaši jāmin čehu mākslinieks Alfonss Muha.

Raksturīgākās iezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūgendstils bija diezgan tuvs simbolismam. Jūgendstils ir ornamentāls stils, kam pamatā liektas līnijas, asimetriska kompozīcija, neregulāri līniju ritmi. Tēlotājā mākslā jūgendstils pamatā izpaudās grafikā (ilustrācijās, plakātos), kur īpaši raksturīgi stilizēti augu motīvi, gaismēnu trūkums, dekoratīvas, liektas līnijas.

Jūgendstila estētikas pamatidejas ir tuvas simbolisma filozofijai. Ikdienišķajā realitātē skaistums izsīkst un aizvien vairāk pieņemas spēkā mehānistiskais princips; mākslinieks ir nevis reportieris vai fotogrāfs, bet radītājs; mākslai ir jāpārveido pasaule, jāienes skaistais un cilvēcīgais vidē, kas ieskauj cilvēku, - viņa mājoklī, sadzīves interjerā un priekšmetos, apģērbā utt.

Jūgendstila ēka Barselonā, Spānijā Casa Batllo. Projektējis viens no pasaulē zināmākajiem jūgendstila arhitektiem- Antonio Gaudi.

Jūgendstila glezniecība bieži vērsās pie izglītota un izsmalcināta skatītāja, taču daudzās citās izpausmēs jūgendstils bija demokrātisks.

Arhitektūrā jūgendstilam raksturīga celtnes funkcionālā uzbūve, kas izvirzījās par prioritāti, fasāde tika izcelta gan ar arhitektoniskiem līdzekļiem (erkeriem, lizēnām, durvju un logu ailām), gan ar būvplastikas elementiem (ciļņiem, skulptūrām, ornamentu). Ēkas koptēla izveidē svarīgi visi elementi: monumentālā glezniecība, vitrāža, mozaīka un pat uzraksti. Nereti jūgendstilā tika veidots viss nams, sākot ar pašu ēku un tās interjeru un beidzot ar galda piederumiem.

Arhitektūrā dominēja neoklasicisma un nacionālā romantisma elementi, stājtēlniecībā spēcīgākas bija reālisma tendences, monumentos dominēja historisms. Glezniecībā un grafikā jūgendstils saplūda ar reālismu un simbolismu, ir jaušama impresionisma un postimpresionisma ietekme.

Jūgendstila uzplaukums bija īslaicīgs. Ap 1910. gadu interese par to sāka noplakt.

Jūgendstils Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūgendstils bija nozīmīgs mākslas virziens arī Latvijas teritorijā. Sākotnēji spilgtākie jūgendstila pārstāvji bija vācbaltiešu mākslinieki, kuri dominēja reģiona kultūras dzīvē, taču tieši ar jūgendstilu saistās pirmo latviešu nacionālo mākslinieku ienākšana kultūras apritē (Janis Rozentāls, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks u.c.). Tāpat kā Skandināvijā arī Latvijā jūgendstils saistīts ar nacionālās pašapziņas palielināšanos.

Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēku, ko radījuši Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube u. c.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. — R., 1980.
  • Krastiņš J. Rīga — jūgendstila metropole. — R., 1998.
  • Latvijas mākslas vēsture. - Pētergailis, Rīga, 2004.

Papildinformācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]