Buruli čūla

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Buruli čūla Ganas iedzīvotāja kreisajā potītē

Buruli čūla (pazīstama arī kā Bērnsdeila čūla, Sērla čūla, vai Deintrija čūla[1][2][3]) ir infekcijas slimība, ko izraisa Mycobacterium ulcerans.[4] Infekcijas agrīno stadiju raksturo nesāpīgs mezglveida izaugums vai pietūkusi vieta.[4] Šis mezglveida izaugums var kļūt par čūlu.[4] Čūla var būt lielāka iekšpusē nekā ādas virsmā,[5] visapkārt var būt pietūkums.[5] Slimībai pasliktinoties, var tikt inficēti kauli.[4] Buruli čūlas visbiežāk skar rokas vai kājas,[4] parasti nav drudža.[4]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

M. ulcerans izdala toksīnu, pazīstamu kā mikolaktons (mycolactone), kas traucē imūnsistēmas darbību un izraisa audu nāvi.[4] Baktērijas no tās pašas dzimtas arī izraisa tuberkulozi un lepru (attiecīgi M. tuberculosis un M. leprae).[4] Nav zināms, kā slimība izplatās.[4] Ūdens avoti varētu būt saistīti ar tās izplatīšanos.[5] Līdz 2013. gadam nav atrasta efektīva vakcīna.[4][6]

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja ārstēšanās sākta laikus, 80% gadījumu ir efektīvs astoņu nedēļu ilgs antibiotiku kurss. Ārstēšanā bieži lieto zāles rifampicīnu un streptomicīnu.[4] Dažreiz lieto klaritromicīnu vai moksifloksacīnu streptomicīna vietā.[4] Cita ārstēšanas metode ir čūlas izgriešana.[4][7] Pēc infekcijas izārstēšanas čūlas vietā parasti paliek rēta.[6]

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Buruli čūlas visbiežāk sastopamas lauku apvidos Subsahāras Āfrikā, jo īpaši Kotdivuārā, bet var arī izpausties Āzijā, Klusā okeāna rietumu daļā un Amerikas kontinentos.[4] Gadījumi ir konstatēti vairāk nekā 32 valstīs.[5] Katru gadu notiek apmēram pieci līdz seši tūkstoši inficēšanās gadījumu.[4] Ar Buruli čūlu var slimot arī vairākas dzīvnieku sugas.[4] Alberts Raskins Kuks 1897. gadā bija pirmais, kas aprakstīja Buruli čūlas.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. James, William D.; Berger, Timothy G. Andrews' Diseases of the Skin: clinical Dermatology. Saunders Elsevier, 2006. 340. lpp. ISBN 0-7216-2921-0.
  2. Rapini, Ronald P.; Bolognia, Jean L.; Jorizzo, Joseph L. Dermatology: 2-Volume Set. St. Louis : Mosby, 2007. Chapter 74. ISBN 1-4160-2999-0.
  3. Lavender CJ, Senanayake SN, Fyfe JA (January 2007). "First case of Mycobacterium ulcerans disease (Bairnsdale or Buruli ulcer) acquired in New South Wales". Med. J. Aust. 186 (2): 62–3. PMID 17223764.
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 «Buruli ulcer (Mycobacterium ulcerans infection) Fact sheet N°199». World Health Organization. June 2013. Skatīts: 2014. gada 23. februāris.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Nakanaga, K; Yotsu, RR; Hoshino, Y; Suzuki, K; Makino, M; Ishii, N (2013). "Buruli ulcer and mycolactone-producing mycobacteria.". Japanese journal of infectious diseases 66 (2): 83–8. PMID 23514902.
  6. 6,0 6,1 Einarsdottir T, Huygen K (November 2011). "Buruli ulcer". Hum Vaccin 7 (11): 1198–203. doi:10.4161/hv.7.11.17751. PMID 22048117.
  7. Sizaire V, Nackers F, Comte E, Portaels F (2006). "Mycobacterium ulcerans infection: control, diagnosis, and treatment". Lancet Infect Dis 6 (5): 288–296. doi:10.1016/S1473-3099(06)70464-9. PMID 16631549.