Cēsu kauja (1578)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1578. gada Cēsu kauju. Par citām jēdziena Cēsu kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Cēsu kauja (1578)
Daļa no Livonijas kara

Cēsu pilsdrupas pēc sagraušanas Livonijas karā (1793. gads, Broces kolekcija).
Datums1578. gada 21. oktobris
Vieta57°18′50″N 25°16′8″E / 57.31389°N 25.26889°E / 57.31389; 25.26889Koordinātas: 57°18′50″N 25°16′8″E / 57.31389°N 25.26889°E / 57.31389; 25.26889
Iznākums zviedru un poļu-lietuviešu karaspēka uzvara
Karotāji
Zviedrija
Polijas—Lietuvas ūnija
Krievijas cariste
Komandieri un līderi
Andžejs Sapjeha,
Jorans Boise [1]
Ivans Galicins[2]
Spēks
4000–6000[1][3] 18 000–22 000 (Livoniešu dati)[3][1]
Zaudējumi
apmēram 400 karavīru[4]

6280 nogalināti (pārspīlēti[5] Livoniešu dati[6][7])
3000 sagūstīti
1720 aizbēguši[4]
20–30 lielgabali[1]

Vismaz 162 pieminēti 17. gadsimta Krievu sinodes grāmatā[8]

1578. gada Cēsu kauja (zviedru: Slaget vid Wenden, poļu: Bitwy pod Kiesią) notika Livonijas kara noslēguma posmā 1578. gada oktobrī. Apvienotais zviedru un poļu-lietuviešu karaspēks ar vietējo karavīru palīdzību sagrāva krievu armiju, kas bija aplenkusi Cēsu cietoksni. Krievi kaujā pazaudēja ap 7000 vīru un 24 lielgabalus. Cēsu kauja bija pavērsiens Livonijas kara gaitā, kas noveda pie Krievijas sakāves un pilnīgas atteikšanās uz pretenzijām uz bijušās Livonijas Konfederācijas teritoriju.

Kaujas priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1577. gada sākumā Cēsu pilsoņi sacēlās pret Polijas-Lietuvas karaspēka garnizonu un lūdza Krievijas vasaļvalsts Livonijas karalistes valdnieku Magnusu pārņemt pilsētu savā valdīšanā.

Krievijas cars Ivans IV sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību, lika viņu apcietināt un padzīt viņa karaspēku. Pēc piecu dienu lielgabalu apšaudes krievi ieņēma pilsētu un nežēlīgi izrēķinājās ar pilsētniekiem, bet apmēram 300 pils aizstāvji, to skaitā sievietes un bērni, pilī uzspridzinājās. Karalis Magnuss vēlāk gan tika atbrīvots no apcietinājuma, bet drīz vien pārgāja krievu pretinieku pusē. 1577. gada decembrī apmēram 200 jātnieku un tikpat kājnieku Jāņa Bīriņa vadībā pēkšņā nakts uzbrukumā padzina krievu garnizonu no Cēsīm.[9] Jānis Briesmīgais lika vojevodam Ivanam Mstislavskim un bajāram Morozovam atgūt Cēsis. Krievu karaspēks ilgstoši aplenca pilsētu, kuras aizstāvji cieta no bada. Beidzot lielgabalu apšaudes rezultātā cietokšņa sienā tika izsists liels caurums, tomēr krievi pārtrauca aplenkumu sakarā ar ziņām par poļu un livoniešu papildspēku tuvošanos Hodkeviča un Bīriņa vadībā. 1578. gada vasaras beigās krievi ieņēma karaļa Magnusa rezidenci Peltsamā (Põltsamaa, vācu: Oberpahlen) un cars pavēlēja steidzami ieņemt arī pēdējo viņam neuzticīgo cietoksni Cēsīs.[10]

Kaujas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1578. gada 21. oktobrī pie krievu aplenktās Cēsu pils viņiem uzbruka apvienotais Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks zviedru ģenerāļa Jorana Boises (Göran Nilsson Boije af Gennäs) un lietuviešu karavadoņa Sapjehas vadībā. Krievi tikko paspēja pārkārtoties kaujai, tomēr veiksme nebija viņu pusē. Tatāru jātnieki nespēja noturēties pret sabiedrotajiem un glābās bēgot, krievu kājnieki atkāpās savos nocietinājumos. Naktī kauja pierima un kņazs Goļicins un citi vojevodas aizbēga no kaujas lauka uz krievu karaspēka galveno bāzi Tērbatu. No rīta kauja turpinājās un krievu karaspēks tika sakauts un zaudēja ap 7000 vīru. Krievu artilēristi, nevēloties padoties, pakārās uz saviem lielgabaliem.

Kaujas sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja pielika punktu krievu kara panākumiem bijušās Livonijas teritorijā un Krievijas cars sāka meklēt iespējas sākt miera sarunas. Tomēr Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs nolēma karu turpināt līdz pilnīgai uzvarai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 «Kwartalnik Sarmacki 1(3)/2013». Issuu. 2013. gada 4. marts.
  2. Robert Payne, Nikita Romanoff. Ivan the Terrible (1975). p. 368.
  3. 3,0 3,1 Frost (2000), p. 28
  4. 4,0 4,1 Hedberg (1975)
  5. Filjushkin A. Ivan the Terrible: A Military History. Pen and Sword. 2008. p. 204
  6. Moscouische Niderlag, und Belegerung der Statt Wenden. Nürnberg. 1579
  7. Russow B. Chronica. Der Provintz Lyfflandt, darinnne vermeldet werdt. Andreas Seitner. 1584. p. 116
  8. «Синодик по убиенных во брани». www.vostlit.info.
  9. Cēsu hronika. Kultūras biedrība Harmonija. Cēsis. 2006. ISBN 9984984028. 38.lpp.
  10. ПОРАЖЕНИЕ МОСКВИТЯН И ОСАДА ГОРОДА ВЕНДЕНА