Stefans Batorijs

Stefans Batorijs; Stefan Batory; Steponas Batoras; Стэфан Баторый
	Transilvānijas vaivads
	Amatā; 1571. gads — 1576. gads
Priekštecis	Jānošs Žigmonts (János Zsigmond)
Pēctecis	Krištofs Batorijs (Báthory Kristóf)
	Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs
	Amatā; 1575. gada 14. decembris — 1586. gada 12. decembris (kronēts 1576. gada 1. maijā, Vāvelas katedrāle, Krakova)
Priekštecis	Henriks III Valuā
Pēctecis	Sigismunds III Vāsa
Dzimšanas dati	1533. gada 27. septembrī; Šomjo (Somlyo), Transilvānija; (Šimleu Silvanije, Rumānija)
Miršanas dati	1586. gada 12. decembrī; Grodņa, Žečpospolita; ( Baltkrievija)
Apglabāts	Vāvelas katedrāle, Krakova, Polija
Dinastija	Batoriju dinastija
Tēvs	Ištvāns Batorijs (István Báthory)
Māte	Katalina Telegdi (Telegdi Katalin)
Dzīvesbiedrs(-e)	Anna Jagellona (Anna Jagiellonka)
Reliģija	katolisms
Paraksts

Stefans Batorijs (latīņu: Stephanus Rex, ungāru: Báthory István, poļu: Stefan Batory, lietuviešu: Steponas Batoras, baltkrievu: Стэфан Баторый; dzimis 1533. gada 27. septembrī, miris 1586. gada 12. decembrī) bija Transilvānijas vaivads no 1571. gada līdz 1576. gadam un Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs, kā arī nominālais Livonijas lielhercogs no 1575. gada līdz savai nāvei 1586. gadā. Valdīja kopā ar savu sievu Annu Jagellonu. Pēc daudzu vēsturnieku domām bija viens no ietekmīgākajiem no ievēlētajiem Polijas-Lietuvas kopvalsts valdniekiem. Latvijas vēsturē pazīstams saistībā ar notikumiem Livonijas kara laikā. Viļņas Universitātes dibinātājs.

Tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latīniski rakstītajos tekstos viņš tika dēvēts kā "Stefans, no Dieva žēlastības karalis Polijai, un lielhercogs Lietuvai, Krievijai, Prūsijai, Mazovijai, Žemaitijai, Kijevijai, Volīnijai, Podlahijai, Livonijai, tāpat kā vaivads Transilvānijai" (Stephanus, Dei gratia rex Poloniae et magnus dux Lithuaniae, Russiae, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Kiioviae, Volhyniae, Podlachiae, Livoniaeque, necnon princeps Transylvaniae.)

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1533. gadā Osmaņu impērijas okupētajā Transilvānijā, ungāru augstmaņa un vēlākā Transilvānijas vaivada Jānoša Sapojai līdzgaitnieka Ištvāna Batorija ģimenē. Pēc Sapojai nāves transilvāniešu kārtas 1571. gadā par jauno Transilvānijas vaivadu (ungāru: Erdélyi vajda) ievēlēja Stefanu Batoriju, pretēji Jānoša novēlējumiem, kurš vēlējās, lai par viņa pēcnācēju kļūtu Gāšpārs Bēkēšs. Kaut arī Bēkēšu atbalstīja Hābsburgi, sekojošajā pilsoņu karā Bēkēšs tika padzīts no Transilvānijas.

1572. gadā nomira Polijas karalis Sigismunds II Augusts, kuram nebija legālu pēcnācēju. 1573. gadā mirušā karaļa māsa Anna Jagellona pārliecināja Sejmu par karali ievēlēt Henriku Valuā un apprecējās ar viņu. Tomēr drīz vien Henriks devās uz Franciju un kļuva par Francijas karali Anrī III. 1575. gada 12. decembrī Seims par karali ievēlēja Svētās Romas impērijas ķeizaru Maksimiliānu II, tomēr pēc trim dienām, draudot izcelties pilsoņu karam, atcēla, jo daļai poļu augstmaņu bija bažas par kontrreformācijas iespēju Polijā. Pēc debatēm tika nolemts, ka Anna Jagellona tiks ievēlēta par Polijas karalieni, bet Stefans Batorijs Annu apprecēs (Transilvānijā valdīja reliģiskā tolerance).

1575. gada 13. decembrī Annu Jagellonu ievēlēja par Polijas karalieni un Lietuvas lielkņazi, bet 1576. gada 1. maijā Stefans Batorijs tika kronēts. Stefana Batorija kronēšanas rezultātā gandrīz tika lauzta Ļubļinas ūnija, jo Lietuvas lielkņazistes augstmaņi nepiedalījās karaļa vēlēšanās un atbalstīja Maksimiliānu III. Tomēr Stefanam Batorijam izdevās normalizēt attiecības ar Lietuvu, apstiprinot Lietuvas autonomiju, kā arī nodibinot Viļņas Universitāti. Batorijam, apvienojot karadarbību un diplomātiju, izdevās salauzt Dancigas opozīciju. 1581. gadā Polijas karalim pakļāvās arī Rīgas brīvpilsēta, kurai karalis piešķīra privilēģijas un kara turpmākajā gaitā Rīga cīnījās Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē.

Iekšpolitikā viens no galvenajiem Stefana Batorija padomdevējiem un sabiedrotajiem bija kanclers Jans Zamojskis. Stefans Batorijs reorganizēja valsts armiju un tieslietu sistēmu. Ārpolitiski Stefans Batorijs realizēja relatīvi miermīlīgu politiku, tomēr Krievijas caristes ofensīvas dēļ, Žečpospolitai nācās iesaistīties Livonijas karā, kurā Stefans Batorijs guva izšķirošo pārsvaru pēc Pleskavas aplenkšanas, 1582. gadā noslēdzot Jamas-Zapoļskas mieru.

1582. gadā Stefans Batorijs ieradās Latvijā, vispirms apmeklējot Kurzemes un Zemgales hercogisti, kur viņam pievienojās hercogs Gothards Ketlers, ar kuru kopā karalis ceļoja uz Rīgu, kur viņš pavadīja gandrīz divus mēnešus.

Negaidīti miris 1586. gadā Grodņā, 53 gadu vecumā. Nāves iemesls bija neskaidrs, kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta noindēšana. Apglabāts Vāvelas katedrālē Krakovā.

Dubultdenārs ar Stefana Batorija monogrammu un Lietuvas ģerboni (kalts Jelgavā, 1578).
Batorija vadītie karagājieni
ģerbonis

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stefans Batorijs

Polijas karaļu zīmogi ar pilniem tituliem

Priekštecis: Jānošs Žigmonts	Transilvānijas vaivads 1571 - 1576	Pēctecis: Krištofs Batorijs
Priekštecis: Henriks Valuā	Polijas karalis 1575 - 1586 valdīja kopā ar Annu Jagellonu	Pēctecis: Sigismunds III
Priekštecis: Henriks Valuā	Lietuvas dižkunigaitis 1575 - 1586 valdīja kopā ar Annu Jagellonu	Pēctecis: Sigismunds III