Stefans Batorijs
| Stefans Batorijs Stefan Batory Steponas Batoras Стэфан Баторый | |
|---|---|
 | |
| Transilvānijas princis | |
|
Amatā 1571. gads — 1576. gads | |
| Priekštecis | Jānošs Žigmonts (János Zsigmond) |
| Pēctecis | Krištofs Batorijs (Báthory Kristóf) |
| Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs | |
|
Amatā 1575. gada 14. decembris — 1586. gada 12. decembris (kronēts 1576. gada 1. maijā, Vāvelas katedrāle, Krakova) | |
| Priekštecis | Henriks III Valuā |
| Pēctecis | Sigismunds III Vāsa |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1533. gada 27. septembrī Šomjo (Somlyo), Transilvānija (Šimleu Silvanije,  Rumānija) |
| Miršanas dati |
1586. gada 12. decembrī Grodņa, Žečpospoļita (  Baltkrievija) |
| Apglabāts |
Vāvelas katedrāle, Krakova,  Polija |
| Dinastija | Batoriju dinastija |
| Tēvs | Ištvāns Batorijs (István Báthory) |
| Māte | Katalina Telegdi (Telegdi Katalin) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Anna Jagellona (Anna Jagiellonka) |
| Reliģija | katolisms |
| Paraksts |
 |
Stefans Batorijs (latīņu: Stephanus Rex, ungāru: Báthory István, poļu: Stefan Batory, lietuviešu: Steponas Batoras, baltkrievu: Стэфан Баторый; dzimis 1533. gada 27. septembrī, miris 1586. gada 12. decembrī) bija Transilvānijas vaivads no 1571. gada līdz 1576. gadam un Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs, kā arī nominālais Livonijas lielhercogs no 1575. gada līdz savai nāvei 1586. gadā. Valdīja kopā ar savu sievu Annu Jagellonu. Pēc daudzu vēsturnieku domām bija viens no ietekmīgākajiem no ievēlētajiem Žečpospoļitas karaļiem. Latvijas vēsturē pazīstams saistībā ar notikumiem Livonijas kara laikā. Viļņas Universitātes dibinātājs.
Tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latīniski rakstītajos tekstos viņš tika dēvēts kā "Stefans, no Dieva žēlastības karalis Polijai, un lielhercogs Lietuvai, Krievijai, Prūsijai, Mazovijai, Žemaitijai, Kijevijai, Volīnijai, Podlahijai, Livonijai, tāpat kā vaivads Transilvānijai" (Stephanus, Dei gratia rex Poloniae et magnus dux Lithuaniae, Russiae, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Kiioviae, Volhyniae, Podlachiae, Livoniaeque, necnon princeps Transylvaniae.)
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Transilvānijā, ungāru augstmaņa un Transilvānijas vaivada Jānoša Sapojai līdzgaitnieka Ištvāna Batorija ģimenē. Pēc Sapojai nāves transilvāniešu kārtas par princi ievēlēja Stefanu Batoriju, pretēji Jānoša novēlējumiem, kurš vēlējās, lai par princi kļūtu Gāšpārs Bēkēšs. Kaut arī Bēkēšu atbalstīja Hābsburgi, sekojošajā pilsoņu karā Bēkēšs tika padzīts no Transilvānijas.
1572. gadā nomira Žečpospoļitas karalis Sigismunds II Augusts, kuram nebija legālu pēcnācēju. 1573. gadā mirušā karaļa māsa Anna Jagellona pārliecināja Seimu par karali ievēlēt Henriku Valuā un apprecējās ar to. Tomēr mazāk kā pēc gada, Henriks devās uz Franciju un kļuva par Francijas karali Anrī III. 1575. gada 12. decembrī Seims par Žečpospoļitas karali ievēlēja Svētās Romas impērijas imperatoru Maksimiliānu II, tomēr pēc trim dienām, draudot izcelties pilsoņu karam, atcēla, jo daļai poļu augstmaņu bija bažas par kotrreformācijas iespēju Polijā. Pēc debatēm tika nolemts, ka Anna Jagellona tiks ievēlēta par Polijas karalieni, bet Stefans Batorijs Annu apprecēs (Transilvānijā valdīja reliģiskā tolerance).
1575. gada 13. decembrī Annu Jagellonu ievēlēja par Polijas karalieni un Lietuvas lielkņazi, bet 1576. gada 1. maijā Stefans Batorijs tika kronēts. Stefana Batorija kronēšanas rezultātā gandrīz tika lauzta Ļubļinas ūnija, jo Lietuvas lielkņazistes augstmaņi nepiedalījās karaļa vēlēšanās un atbalstīja Maksimiliānu III. Tomēr Stefanam Batorijam izdevās normalizēt attiecības ar Lietuvu, apstiprinot Lietuvas autonomiju, kā arī nodibinot Viļņas Universitāti. Batorijam, apvienojot karadarbību un diplomātiju, izdevās arī salauzt Dancigas opozīciju.
Iekšpolitikā viens no galvenajiem Stefana Batorija padomdevējiem un sabiedrotajiem bija kanclers Jans Zamojskis. Stefans Batorijs reorganizēja valsts armiju un tieslietu sistēmu. Ārpolitiski Stefans Batorijs realizēja relatīvi miermīlīgu politiku, tomēr Krievijas caristes ofensīvas dēļ, Žečpospoļitai nācās iesaistīties Livonijas karā, kurā Stefans Batorijs guva izšķirošo pārsvaru pēc Pleskavas aplenkšanas, 1582. gadā noslēdzot Jamas-Zapoļskas mieru. Jau 1581. gadā Polijas karalim bija pakļāvusies un zvērējusi uzticību Rīgas brīvpilsēta, kurai karalis piešķīra privilēģijas un kara turpmākajā gaitā Rīga jau cīnījās Polijas pusē.
Stefans Batorijs 1582. gadā ieradās tagadējā Latvijas teritorijā, vispirms apmeklējot Kurzemes hercogisti, kur viņam pievienojās hercogs Gothards Ketlers, ar kuru kopā karalis ceļoja uz Polijas pakļautībā nonākušo Rīgu. Rīgā Polijas valdnieks pavadīja gandrīz divus mēnešus.
Negaidīti miris 1586. gadā Grodņā, 53 gadu vecumā. Nāves iemesls bija neskaidrs, kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta noindēšana. Apglabāts Vāvelas katedrālē Krakovā.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stefans Batorijs |
| Priekštecis: Jānošs Žigmonts |
Transilvānijas princis 1571 - 1576 |
Pēctecis: Krištofs Batorijs |
| Priekštecis: Henriks Valuā |
Polijas karalis 1575 - 1586 valdīja kopā ar Annu Jagellonu |
Pēctecis: Sigismunds III |
| Priekštecis: Henriks Valuā |
Lietuvas dižkunigaitis 1575 - 1586 valdīja kopā ar Annu Jagellonu |
Pēctecis: Sigismunds III |
|