Cilvēka papilomas vīrusa infekcija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cilvēka papilomas vīruss)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Cilvēka papilomas vīrusa infekcija ir vīrusa infekciju grupa, ko izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tai raksturīga papilomatozu veidojumu rašanās uz ādas un gļotādas, hroniska norise ar recidīviem, plaša izplatība un augsta kontagiozitāte. Cilvēka papilomas vīruss (HPV) ir visbiežāk sastopamā STS infekcija pasaulē, ar kuru ir inficēti vairāk nekā 440 miljoni cilvēku. Ir vairāk nekā simts dažādu veidu HPV (no kuriem vairāk kā 80 ir pilnībā atšifrēts genoms) un trīsdesmit līdz četrdesmit no tiem izraisa dzimumorgānu infekciju.

Lai gan vairākums cilvēku, kas ir inficēti, nesaskaras ar nopietnām veselības problēmām, ir zināms, ka tieši šis vīruss izraisa 99,7 % no visiem dzemdes kakla vēža gadījumiem, un tas nogalina aptuveni 288 000 sieviešu gadā.

Amerikas Savienotajās Valstīs nāves gadījumu skaits no dzemdes kakla vēža gadā ir mazāks nekā četri tūkstoši. Salīdzinoši zemā rādītāja iemesls ir tas, ka ASV sievietes nopietni ārstē šo vīrusu pirms tas ir novedis pie dzemdes kakla vēža. Sievietēm jaunattīstības valstīs bieži vien trūkst atbilstošas veselības aprūpes un rūpes par savu veselību ir minimālas, tāpēc tās daudz vairāk cieš no vīrusa nelabvēlīgajām sekām.

HPV vīrusam izšķir augstā riska grupas (16, 18, 31, 33, 35, 39, 45, 51, 52, 56, 58, 59, 68, 73, 82) un zemā riska grupas (6, 11, 40, 42, 43, 44, 54, 61, 70, 72, 81, un CP6108). Visizplatītākie ir HPV 16 un 18 tips.[1]

Vīrusa uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

HPV vīrus pieder pie Papillomaviridae dzimtas. Vīrusa daļiņas diametrs ir 55 nm, membrānas apvalka nav, gredzenveida dsDNS, apmēram, 8 Kbp gara. Vīrusam ir ārējais ikosaedrisks kapsīds, kas sastāv no diviem strukturāliem proteīniem L1 un L2. Ir seši agrīnie proteīni (E1, E2, E4, E5, E6 un E7) un divi vēlīnie proteīni (L1, L2). E1 un E2 gēni ir iekļauti vīrusa replikācijas procesā, arī E2 spēlē svarīgu represora lomu E6 un E7 gēnu ekspresijā. E1-E4 sagrauj keratīna citoplazmātisko tīklu, arī E4 proteīns sekmē saimnieka šūnas cikla regulēšanas kontroli. E5 proteīns piedalās šūnas transformācijas procesā un arī spēlē nozīmīgu lomu vīrusa replikācijā. E6 un E7 proteīni piedalās cervikālu šūnu ļaundabīgas transformācijas procesā. E6 veido kompleksu ar p53 proteīnu (šūnu cikla regulators). p53 inaktivācija noved pie saimniekšūnas cikla kontroles traucējumiem, kas savukārt var novest pie šūnas apoptozes. [1]

Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papilomas vīruss ir sugai specifisks un cilvēka papilomas vīruss nevar inficēt citas sugas, arī laboratorijas apstākļos. Tas var skart abu dzimumu pārstāvjus, bet biežāk sastopams sievietēm.

HPV inficē bazālo dzemdes kakla zvīņainā epitēlija slāni caur vieglu nobrāzumu vai traumu. Vīruss iekļūst šūnas iekšienē, piesaistoties pie tās virsmas heparīna sulfāta receptora. Vīrusa dzīves cikls ir atkarīgs no saimnieka epitēlija šūnas diferenciācijas, bazālajā epitēlija slānī vīrusa genoms ir episomāls un tam ir zems kopiju skaits. Agrīnais proteīns E1 kopā ar E2 izraisa replikācijas procesu un šajā etapā E6 un E7 onkogēnu proteīnu ekspresija tiek kontrolēta ar E2 proteīnu, kurš darbojas kā transkripcijas gēns- represors. Noteiktajos epitēlija slāņos vīruss pārslēdzās no teta replikācijas mehānisma uz ripojošā gredzena replikācijas mehānismu, rezultātā rodas liels daudzums vīrusa DNS kopiju. Šajā stadijā vīrusa DNS integrējas saimniekšūnas hromosomā. Tas noārda E2 un noved pie pārliekas E6 un E7 onkoproteīnu sintēzes, kas savukārt sekmē epitēliālo šūnu pārveidi par ļaundabīgam.[1]

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku papilomas vīrus izplatās dzimumkontaktu rezultātā, arī ir pieļauts, ka to var iegūt tiešā kontaktā ar slima cilvēka ādu. Kā riska faktors dzemdes kakla vēža attīstībai ir pavājināta šūnu imunitāte (piemēram, HIV gadījumā). Kā otro riska faktoru var minēt augstā riska tipa HPV vīrusa persistenci. Arī būtisks kofaktors dzemdes kakla vēža attīstībā ir ilglaicīga orālo kontracepcijas līdzekļu lietošana. HPV vīrusa lielāka izplatīšanas ir saistīta ar lielu partneru skaitu, citu venērisko slimību klātbūtni un arī tas, ka ir samazinājies vecums tiem, kas pirmoreiz stājās dzimumattiecībās. 

Diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Citoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

isbiežāk tiek veikti citoloģiskie (šūnu) izmeklējumi no dzemdes kakla uztriepes:

  • Dzemdes kakla citoloģiskā testēšana ar uztriepes testu ir standarta pārbaudes procedūra dzemdes kakla vēža skrīningam. Sākotnējais uztriepes tests jāveic vecumā ap 21 gadu un pēc tam reizi divos gados, ja sākotnējais skrīninga testa rezultāti ir normāli.
  • Uztriepes testa paraugā jābūt šūnām no ectocervix, pārejas zonas un endocervicalā kanāla. Testu nedrīkst veikt, ja sievietei ir menstruācijas. Turklāt, ja ir cevikovagināla bakteriāla infekcija, pirmais tā ir jānovērš un tikai tad drīkst ņemt uztrepi.

HPV DNS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • HPV DNS testēšana ietver  divas metodes: Hybrid Capture II (HC II) un polimerāzes ķēdes reakcijas (PCR) enzīmu imunosorbences testu. Abas šīs metodes ir vienādi liela jūtīguma un ir piemērotas lai atklātu HPV un lai pēc ārstēšanas varētu sekot cervikālai intraepiteliālai neoplāzijai.

Audu biopsija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audu biopsiju var izmantot, lai apstiprinātu HPV infekciju, ja diagnoze nav skaidra, jo īpaši, ja kārpas ir nesamērīgi pigmentētas, čūlājošas vai indurētas. Ar biopsiju ieteicams precizēt diagnozi vecākiem pacientiem ar risku uz ģenitāliju vēzi.

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārstēšanas variants ir atkarīgs no slimības stadijas. Ne agresīvi bojājumi tiek ārstēti ar krioterapijas, lāzera terapijas, aukstas sarecēšanas un diatermijas vai izgriešanas metodes palīdzību. Agrīnās vēža stadijas tiek ārstētas ar radikālu histerektomiju un iekšējo/ārējo staru terapiju. Progresīvu vēža stadiju ārstē ar iekšējo/ārējo staru terapiju un ar ķīmijterapiju.[1]

Profilakse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir izveidoti divi vakcīnas tipi: profilaktiskā un terapeitiskā. Profilaktiskā vakcinācija nodrošina ilgstošu aizsardzību. Terapeitiskā vakcinācija iznīcina inficētas šūnas. Terepetiskās vakcīnas izveidošanā izmantoja E6 un E7 proteīnus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1.     http://emedicine.medscape.com/article/219110-overview