Haralds cur Hauzens
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Haralds cur Hauzens (vācu: Harald zur Hausen; dzimis 1936. gada 11. martā, miris 2023. gada 28. maijā) bija vācu medicīnas zinātnieks, virusologs. 2008. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju par pētījumiem par cilvēka papilomas vīrusa (HPV) infekcijas cēlonisko saistību ar dzemdes kakla vēzi.[1]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1936. gada 11. martā Gelzenkirhenes (tolaik Gelsenkirchen-Buer) pilsētā Vācijā Eduarda cur Hauzena un viņa sievas Melānijas ģimenē. Viņa māte bija latviete, dzimusi un augusi Rīgā.[2] 1950. gadā viņa ģimene pārcēlās uz Fehtu (Vechta), kur viņš 1955. gadā pabeidza mācības Antonija ģimnāzijā (Gymnasium Antonianum).
Studēja bioloģiju un medicīnu Bonnas, Hamburgas un Diseldorfas universitātēs. 1960. gada viņš Diseldorfas universitātē aizstāvēja medicīnas doktora grādu un strādāja par zinātnisko asistentu šīs universitātes Medicīniskās mikrobioloģijas institūtā. 1965. gadā viņš pārcēlās uz ASV, kur strādāja Filadelfijas Bērnu slimnīcas Vīrusu laboratorijās, kur piedalījās pētījumos par Epšteina-Barra vīrusa kancerogēno iedarbību uz limfocītiem. 1969. gadā viņš atgriezās Vācijā un strādāja Vircburgas universitātes Virusoloģijas institūtā, pēc tam ieguva profesora vietu Erlangenes-Nirnbergas universitātes Klīniskās virusoloģijas katedrā (1972) un Freiburgas universitātes Virusoloģijas un higiēnas katedrā (1977).
1983. gadā viņš publicēja savu pētījumu rezultātus par cilvēka papilomas vīrusa (HPV) 16. apakštipa klātbūtni dzemdes kakla vēža paraugos. Tai pašā gadā Haraldu cur Hauzenu ievēlēja par Vācu Vēža pētniecības centra (Deutsches Krebsforschungszentrum) fonda valdes priekšsēdētāju Heidelbergā. 1993. gadā viņš otro reizi apprecējās ar savu darba kolēģi Eteli Mišelu de Viljē (Ethel-Michele de Villiers). 2003. gadā viņš atstāja Vācu Vēža pētniecības centra vadītāja posteni. 2008. gada Nobela prēmijas komiteja medicīnā un fizioloģijā nolēma H. cur Hauzenam piešķirt prēmiju par saistības atklāšanu starp HPV infekciju un dzemdes kakla vēzi. Vienlaikus šo prēmiju par cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) atklāšanu saņēma Liks Montaņjē (Luc Montagnier) un Fransuāza Barē-Sinusi (Françoise Barré-Sinoussi). Līdz 2010. gadam viņš bija vēža pētniecības žurnāla International Journal of Cancer galvenais redaktors.
2012. gada 7. septembrī Haralds cur Hauzens Starptautiskā medicīnas kongresa ietvaros uzstājās ar lekciju Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Miris 2023. gada 28. maijā, 87 gadu vecumā.[3][4][5]
Galvenie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Gegen Krebs — die Geschichte einer provokativen Idee. Rowohlt 2010. ISBN 978-3-498-03001-8
- Infections Causing Human Cancer. Weinheim: Wiley-VCH 2006. ISBN 978-3-527-31056-2
- Genom und Glaube. Der unsichtbare Käfig. Berlin: Springer 2001.
- Papillomviren und Krebserreger, Geburtshilfe und Frauenheilkunde 58 (1998) S.291—296
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Nobela prēmijas laureāti 2008. gadā
- ↑ «Melānijas un Eduarda cur Hauzenu fonds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. martā. Skatīts: 2012. gada 7. septembrī.
- ↑ «Nobelpreisträger Harald zur Hausen ist tot». Die Zeit (vācu). 2022. gada 16. novembris. Skatīts: 2023. gada 29. maijs.
- ↑ «Medizin-Nobelpreisträger Harald zur Hausen gestorben». ZDFmediathek (vācu). 2023. gada 29. maijs. Skatīts: 2023. gada 29. maijs.
- ↑ «Nobel laureate Harald zur Hausen has passed away». www.dkfz.de. Skatīts: 2023-05-29.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Haralds cur Hauzens.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|