Citoloģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šūnas zem mikroskopa

Citoloģija (grieķu: kytos — 'šūna' + logos — 'mācība') ir bioloģijas nozare, kas pēta dzīvas šūnas, to uzbūvi, funkcijas, vairošanos, novecošanos un bojāeju. Citoloģija apskata gan vienšūnu organismus, kā baktērijas un vienšūņus, gan specializētas šūnas sarežģītākos organismos.

Šūnu pētīšanas metodes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikroskopija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikroskopija ir šūnu pētīšana, izmantojot optisko instrumentu mikroskopu.

Gaismas mikroskopijā gaisma plūst cauri preparātam (sagatavotam pētāmajam objektam) un cauri lēcām, radot palielinātu, apgrieztu attēlu, kuru var projicēt acī vai fotogrāfijā (mikrofotogrāfija). Caurejošā gaismā veidota gaišā redzes lauka metode paredz divus preparāta pagatavošanas nosacījumus: pētāmo objektu krāsošanu, jo šūnas absorbē maz gaismas, tāpēc krāsošana paaugstina gaismas absorbciju un attēla kontrastainību, un pētāmo objektu griešanu, jo tiem jābūt ļoti plāniem (1 µm), lai gaisma varētu plūst cauri. Ar šo metodi pētāmās šūnas tiek nonāvētas. Fāžu kontrasta metodē var pētīt nekontrastainus objektus, ievērojot gaismas viļņu izmaiņu īpašības pēc iziešanas caur objektu (objekta gaismas laušanas koefiecienta maiņa) un izmantojot fāžu plāksnītes.

Elektronmikroskopijā gaismas vietā izmanto elektronu plūsmu. Tai ir lielāks palielinājums un izšķirtspēja nekā gaismas mikroskopijai. Caurstarojošā elektronmikroskopijā elektroni iziet cauri pētāmajam objektam un tiek fokusēti lēcu sistēmā, un uz speciāla ekrāna vai fotoplates veidojas palielināts attēls (elektronmikrogrāfija). Skenējošajā elektronmikroskopijā iegūst trīsdimensiju attēlu. Ar šo metodi var pētīt diezgan biezus objektus. Preparāts tiek pārklāts ar plānu metāla kārtu, no kuras atstarojas skenējošā elektronu kūļa elektroni.

Visu mikroskopijas metožu trūkums ir tas, ka rodas artefakti. Artefakti var būt ķimikāliju izgulsnējumi šūnā pēc tās krāsošanas vai gaisa pūšļi šūnā. [1]

Frakcionēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šūnu frakcionēšanas metodi izmanto, lai iegūtu dažādu organoīdu paraugus, lai kādu organoīdu pētītu atsevišķi. Vispirms sasmalcina audus, iegūstot homogenātu, un ievieto tos vēsā izotoniskā buferšķīdumā (zemā temperatūra samazina šūnas vielmaiņas aktivitāti, izotoniskais šķīdums saglabā organoīdu tilpumu nemainīgu, buferšķīdums saglabā nemainīgu pH un neizraisa fermentu denaturāciju denaturāciju). Ar centrifugēšanu, mainot apgriezienu skaitu, vienu no otra atdala homogenātā esošos organoīdus. Piemēram, kodolus un nebojāta šūnas iegūst nogulsnēs, centrifugējot homogenātu 10 minūtes ar 8000 apgriezienu minūtē (iegūst supernatantu un nogulsnes); centrifugējot supernatantu 20 minūtes ar 12000 apgriezienu minūtē, nogulsnēs iegūst mitohondrijus un lizosomas. [1]

Kultūru metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šūnas var pētīt in vitro, jo vairums šūnu spēj dzīvot, vairoties un arī diferenciēties ārpus organisma. Šādos mākslīgi radītos apstākļos var pētīt dažādu vielu ietekmi uz šūnām un šūnu mijiedarbību. [1]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Erika Nagle. Bioloģija vidusskolai. Lielvārds, 2008. 46.—48. lpp. ISBN 978-9984-11-272-5.