Pāriet uz saturu

Dēkla

Vikipēdijas lapa
Anša Cīruļa 1921. gada glezna „Ziemassvētki”, kurā līdzās Laimai attēlota Dēkla (augšā pa kreisi) un Kārta (augšā pa labi)

Dēkla (zināma arī kā Dēkle, Dēkliņa, Dēklīte un Dēkļa) latviešu mitoloģijā ir likteņa dieviete. Dēklas likteņa lēmējas funkcijas lielā mērā ir tādas pašas kā Kārtai un Laimai. Latviešu tautasdziesmu variantos Dēkla un Laima nereti lietotas kā sinonīmi, kā kādas augstākas, no cilvēka neatkarīgas varas personificējums. Tā ir sastopama nelielā daudzumā tautasdziesmu, no kurām lielākajā daļā ir minēta kopā ar Laimu un kuras galvenokārt ir pierakstītas tieši Kurzemē.[1]

Dēkla latvju dainās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krišjāņa Barona “Latvju dainās” Dēkla pieminēta 43 pamatdziesmās, pārēji 122 teksti iekļauti variācijās un versijās. Dēkla viena pati darbojas tikai 19 pamatdziesmās, turklāt 9 no tām ir bez variantiem, tas nozīmē — nav bijušas tautā plašāk pazīstamas; pārējo 10 dziesmu variantos Dēklas vietā minēts Dievs, Laima, Laimes māte, Māra, māmiņa. 16 dainās Dēklai līdzās darbojas arī Dievs, turklāt vairākos tekstos formula "Ja būs Dēkla, Dievs vēlējis", ļauj domāt it kā par viņu abu vienādām tiesībām likteņa lemšanā.[2]

Steidzies, Dēkla,
Steidzies, Laima,
Pirtī mana līgaviņa,
Pirtī mana līgaviņa
Sēd, matiņus izlaiduse,
Sēd, matiņus izlaiduse,
Sviedru kreklis mugurā.
1118

Dēkla manim mūžu kāra,
Māte manim šūpulīti;
Kar, Dēklīte, vieglu mūžu,
Māte, vieglu šūpulīti.
1203

Šūpā māte, lolo māte,
Mūža mana nezinaja;
Dēkle mūžu gan zinaja,
Māmiņai nesacija.
1204

Sēdi, sēdi, tu meitiņa,
Nesēd tava Dēkļa Laime.
Ik dieniņas Dēkļa jāje,
Tev vietiņas meklēdama;
Ik vakarus nosegloja
Nosvīdušu kumeliņu.
6629-9

Mana Dēkle, mana Laime
Iet pa ceļu runādamas.
Gana labi norunājšas:
Maizītēje man dzīvot.
9240

No tālienes es redzēju,
Vējš viļņoja rudzu lauku.
Ja būs Dēkla, Dievs vēlējis,
Es ēdīšu to maizīti.
9388-2

Dievs ar Dēklu manis dēļ
Top lielā ienaidā:
Dievs man deva maizes zemi,
Dēkla liedza arājiņu.
9459

Dod, māmiņa, neliedz mani
Pirmāi tautu jājumāj;
Piermāi tautu jājumāj
Dēkla Laima līdzi nāca.
15297-1

Traucies, Dēkla,
Traucies, Laima,
Māt’ ar meitu dalījās:
Māte saka: gana, gana,
Meita saka: vēl vajaga!
16552-1

Steidzies, Dēkle,
Steidzies, Laime,
Nu es iešu tautiņās
Steidzies, Dēkle, vārtus vērt,
Laime, segt villainīti!
17849-1

Steidzies, Dēkle,
Traucies, Laime,
Man pa priekšu tautiņās!
Steidzies, Dēkle, vārtus vērt,
Laime, segt villainīti.
17848

Dēkle sauca saukumiņu,
Kalniņâi stāvedama,
Redzej' mani ievedam
Netikliša sētiņâ.
Kam, Dēkliņa, tad nesauci,
Kad nebiju sadereta,
Kad nebiju sadereta,
Samitojse gredzeniņu?
18617

  • J. Kursīte. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga, 1996.
  • H. Biezais. Seno latviešu debesu dievu ģimene. Rīga, 1998.
  1. Latviešu folklora - Dekla (latviski)
  2. E. Kokare. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. Rīga, 1999

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]