Laima

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anša Cīruļa Rīgas pils sūtņu akreditēšanas griestu glezna „Laima”
Šis raksts ir par dievieti latviešu mitoloģijā. Par citām jēdziena Laima nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Laima, arī Laimes māte, ir likteņlēmēja dievība latviešu un lietuviešu mitoloģijā (lietuviešu: Laimė).

Senlatviešiem bija priekšstats, ka katram ir sava Laima, turklāt viena cilvēka likteni varēja noteikt vairākas likteņa dievības (Dievs, Velns, Māra, Veļu māte u.c.). Latviešu Laimas kults katoļticības ietekmē līdz 16. gadsimtam saplūda ar Māras kultu — Livonijas ordeņa piekopto Dievmātes Marijas godināšanu. Tādēļ Marijas tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai.

Laimas zīme ir skujiņa, kas līdzinās skujām egles zarā. Zīmei nav garuma ierobežojuma, jo tā simbolizē nodzīvotā mūža ilgumu. Simbols plaši sastopams senajā keramikā un rotās, kā arī drēbēs. Izšuvumos un adījumos bieži arī veidoja Laimas slotiņas simbolus.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodnieku pētījumi liecina par Laimas vārda seno cilmi. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka tas ir atvasināts no darbības vārda "laist saknes". Ernests Frenkels skaidroja, ka šis vārds ir radies no baltu pirmvalodas vārda *laid-me, tas savukārt no indoeiropiešu pirmvalodas vārda saknes *leid- "likt, atlaist".[1] To apstiprina arī viens no Laimas epitetiem licējiņa, jo viņas likums nosaka cilvēku likteņus.[2] Laimai, Dēklai un Kārtai ir līdzība ar citu indoeiropiešu tautu likteņa dievietēm, piemēram, sengrieķu moirām un romiešu parkām.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dainās minēts, ka Laima tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet reizēm parādās kā balta vai melna vista, reizēm kā zila vai melna čūska.[3]

Pienākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Latvju dainās Laima tiek vainota par grūtu mūžu. Laima gādā par jaunavām, apveltīdama tās ar skaistumu un gudrību, sargā to godu, tādēļ viņas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava bija izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu. Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās.[4]

Laima latvju dainās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Es redzēju melnu vistu,
Pirts jumtiņu laipojoti;
Tā nebija melna vista,
Tā sieviņu mīļa Laima.
1105

Laima prieku parādīja,
Veļu māte žēlabiņas:
Laima kāra šūpolīti,
Veļu māte noraisīja.
1135-1

Laima, laima tam bērnami,
Kas uzauga pie māmiņas:
Neredzēja tik daudz rīkstu,
Neizlēja asariņu.
4102

Skatāties jūs, ļautiņi,
Kur aizveda bārainīti:
Dieva zirgi, Laimas rati,
Pati Laima vedējiņa.
5064

Daiļa mana rota bija,
Smuidris mans augumiņš.
Rotu pati darināju,
Laima smuidru augumiņu.
5305

Paļā mani visi ļaudis,
Laima mani nepaļāja,
Laima mani nepaļāja,
Redz ar godu dzīvojam.
8774

Runāj' ļaudis šorpu, torpu,
Neviens labi nezināja;
Dēkla, Laima gan zināja,
Tās nenieka nesacīja.
8848

Ne visiem Laima taisa
Labu vietu maliņâ;
Citai Dievs, Laima taisa,
Citai taisa Veļu māte.
9246

Raud Laimiņa, raud māmiņa,
Abas divas gauži raud;
Māte saka Laimas vainu,
Laima saka mātes vainu.
9258

Uz Laimiņas es raudāju,
Ne uz savas māmuliņas:
Laima mūža licējiņa,
Māmuliņa auklētāja.
9276-1

Donncoi, màrga, nabàdoi,
Tova Laima nasavaļoi,
Tova Laima uz pyùreņa
Séd sudobra laìveņâ,
Séd sudobra laìveņâ,
Zalta krùne galveņâ.
11697

Vaj tā mana Laima bija,
Vaj tā mana nelaimiņa:
Tikušam atsacīju,
Ar netikli saderēju.
15363-9

Laima brida rudzu lauku,
Samta svārkus sacēluse;
Kad nolaida samta svārkus,
Nolīkst visas rudzu vārpas.
32542-3


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ernst Fraenkel. Litauisches etymologisches Wörterbuch Heidelberg, Göttingen 1962-1965.
    Helmut Rix u.c. Lexikon der indogermanischen Verben. Wiesbaden 2001.
  2. Latviešu tautas dziesmas. III sējums.
  3. Laima
  4. Laima

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Peteris Šmits. Latviešu mitoloģija. Rīga 1926.
  • Norbertas Vėlius. Mitinės lietuvių sakmių būtybės. Vilnius, 1977
  • Rolf Wilhelm Brednich. Volkserzählungen und Volksglaube von den Schicksalsfrauen. Helsinki 1964.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]