Pāriet uz saturu

Dalībniece:Evita wiki/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa

Par juridisku terminu Kodekss skatīt lapu Likumu kodekss, Par citām termina Kodekss nozīmēm skatiet nozīmju atdalīšanas lapu.

Kodekss (no latīņu valodas caudex - "koka stumbrs" vai koka gabals, grāmata; daudzskaitlī codices) ir rakstu darbu forma, kas veidota no vairākām ar roku aprakstītām papīra, pergamenta, papirusa vai līdzīga materiāla lapām[1] [2], kas bieži ir sastiprinātas vienā malā un vākos, kas ir biezāki par lapām. Mūsdienu grāmatas priekštece. Daži kodeksi satur nepārtrauktu, regulāri salocītu lapu.

Senajā Romā attīstījās rakstība uz vaska dēlišiem ar irbuli. Kodeksa tipa grāmatas nomainīja tīstokļus, kam bija dominējošā loma antīkās pasaules kultūrā un tās bija nozīmīgs grāmatniecības attīstības pakāpiens pirms drukājamās preses izgudrošanas.[3] Kodekss izmainīja lasāmā materiāla formu, grāmata ieguva mums jau ilgi pazīstamo izskatu.[4] Kodeksu izplatība bieži tiek saistīta ar Kristietības izcelšanos, kas jau agrīni pieņēma šo formātu Bībeles rakstiem.[5] Mūsu ēras 1. gadsimtā kodeksa rakstu formu pirmais ir aprakstījis romiešu dzejnieks Martiāls, kurš ir slavējis tā ērto lietošanu. Ap 300. gadu kodeksa tipa rakstu skaits izlīdzinājās ar rakstu tīstokļu daudzumu [6] un kristianizētajā grieķu - romiešu pasaulē pilnībā aizstāja tos jau līdz 6.gs. beigām[7].

Izcelsme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kodeksi pamazām aizstāja šim līdzīgus rakstu tīstokļus.

Salīdzinot ar citiem rakstu veidiem, kodekss piedāvā būtiskas priekšrocības:

  • kompaktums
  • izturība
  • ekonomiskāka materiāla izmantošana, rakstot uz abām lapas pusēm
  • vieglāka navigācija - iespēja atvērt jebkuru lapu, nepārtinot visu rakstu rulli.[8]

Pārmaiņa no tīstokļiem uz kodeksiem sakrita ar laiku, kad kā populārāko rakstīšanas materiālu papirusu nomainīja pergaments, bet to attīstība nebija savstarpēji saistīta.[9] Kodeksa forma sāka aizstāt tīstokļus, ļoti drīz pēc to izgudrošanas. Balstoties uz atradumiem, Ēģiptē 5. gadsimtā kodeksu un tīstokļu attiecība bija 10:1, 6. gadsimtā rakstu tīstokļi kā rakstu nesējs jau bija pilnībā izzuduši[10]. Mūsdienu iesietās grāmatas arī ir uzskatāmas par kodeksiem, bet izdevēji un pētnieki šo terminu ir atvēlējuši seniem manuskriptiem, ar roku rakstītām grāmatām no seno laiku un viduslaiku perioda. Kodikoloģija ir palīgzinātne, kas pēta manuskriptus no grāmatsiešanas amata viedokļa. Senu rakstu dokumentu pētniecība ir paleogrāfija[11].


Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rekonstruēta Romiešu stila vaska plāksne, no kā veidojies kodekss

Senajā Romā pierakstiem un neformāliem rakstiem tika izmantotas daudzkārtlietojamas vaska plāksnes un rakstāmie irbulīši. Divos antīkos poliptihos, kas tika atrasti Herkulānas pilsētā, ir novērotas rakstu pamatņu savienojumu saites, kas varētu būt priekšteces vēlākam kodeksa tipa grāmatu iesiešanas veidam. [12] Jūlijs Cēzars, iespējams, bijis pirmais no romiešiem, kas deva priekšroku iesietām lapām, ne rtīstokļiem, vēl laikā, kad papiruss bija populārākais materiāls uz kā rakstīt.[13] Mūsu ēras 1.gs. Romas impērijā sāka plaši izmantot salocīta pergamenta piezīmju grāmatu, latīņu valodā dēvētu par pugillares membranei[14]. Šo terminu lietoja dzejnieks Martiāls, aprakstot literatūras dāvanas, ar kurām romieši apdāvinājuši viens otru festivālu laikā. Pētnieks T.C. Skīts norāda, kas visticamāk tās bijušas kodeksa formātā, izgudrotas Romā un ātri izplatījušās Tuvajos Austrumos.[15]. Agrīnās papirusa vai pergamenta kodeksa tipa grāmatiņas plaši tika izmantotas personīgām piezīmēm, piemēram saglabājot nosūtīto vēstuļu kopijas. Pergamenta piezīmju grāmatu lapas bieži nomazgāja vai notīrija atkārtotai lietošanai, līdz ar ko šādā veidā pierakstīti teksti tika uzskatīti par neformāliem un nepaliekošiem.

Ir liecības, ka 2. gadsimta sākumā papirusa lapu kodeksi bija iecienītākais rakstu formāts agrīnajiem kristiešiem. Herkulānas bibliotekā Papirusu villā, kas tika aprakta 79. gadā Vezuva izvirduma laikā, visi antīkās Grieķu literatūras teksti saglabājušies ruļļos (skatīt Herkulānas papirusi), bet Nag Hammadi bibliotēkā, kas tika apslēpta ap 390. gadu, visi teksti ir kodeksa formātā. Senākie saglabājušies kodeksa formas manuskripti nāk no Ēģiptes un visbiežāk datēti ar 1. gs. beigām vai 2. gs. sākumu. Tā ir manuskriptu grupa, kas ietver Rilandas bibliotēkas papirusu P52 ar Jāņa evaņģēlija teksta fragmentu [16]

Grāmatu plaukts agrajos viduslaikos ar apmēram 10 kodeksiem. Attēls no Codex Amiatinus 8. gs. sākums


Rietumeiropas kultūrā kodeksa formas grāmatas pakāpeniski nomainīja rakstu tīstokļus. Starp 4. gs., kad kodekss kļuva plaši izplatīts un 8.gs. Karolingu renesansi, daudzi darbi, kas netika pārrakstīti no tīstokļiem tika pazaudēti. Kodeksiem bija ievērojamas priekšrocības - tie deva iespēju viegli atvērt nepieciešamo rakstu vietu, lapas varēja aprakstīt no abām pusēm, cietie grāmatu vāki pasargāja lapas un atviegloja pārvietošanu. Mezoamerikas laika kodeksiem bija līdzīga forma kā Eiropā, bet no vīģeskoka mizas vai augu šķiedrām veidotās lapas bija salocītas garā strēmelē. Austrumāzijā tīstokļu tradīcija saglabājās daudz ilgāk kā Vidusjūras reģionā. Starpposmā pastāvēja locītie un vienā sānā savienotie raksti, kā arī grāmatas ar lapām, kas aprakstītas tikai no vienas puses.[17] Judaismā joprojām saglabā Toras ruļļus ceremoniālai lietošanai.


Preparing a codex

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veidne:See The first stage in creating a codex is to prepare the animal skin. The skin is washed with water and lime, but not together, and it has to soak in the lime for a couple of days.[18] The hair is removed and the skin is dried by attaching it to a frame called a herse.[19] The parchment maker attaches the skin at points around the circumference. The skin attaches to the herse by cords. To prevent tearing, the maker wraps the area of the skin the cord attaches to around a pebble called a pippin.[19] After completing that, the maker uses a crescent shaped knife called a lunarium or lunellum to clean any surviving hairs. Once the skin completely dries, the maker gives it a deep clean and processes it into sheets. The number of sheets from a piece of skin depends on the size of the skin and the final product dimensions. For example, the average calfskin can provide three and half medium sheets of writing material. This can be doubled when folded into two conjoint leaves, also known as a bifolium. Historians have found evidence of manuscripts where the scribe wrote down the medieval instructions now followed by modern membrane makers.[20] Defects can often be found in the membrane, whether from the original animal, human error during the preparation period, or from when the animal was killed. Defects can also appear during the writing process. Unless it is kept in perfect condition, defects can appear later in the manuscript’s life as well.


Skatīt

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Oxford English Dictionary, 2nd ed: Codex: "a manuscript volume"
  2. ↑ http://www.tezaurs.lv/#/sv/kodekss Tezaurs.lv Kodekss
  3. ↑ Roberts & Skeat 1983, 1. lpp
  4. ↑ Lyons, M., (2011). Books: A Living History, London: Thames & Hudson, p. 8
  5. ↑ Roberts & Skeat 1983, 38−67. lpp
  6. ↑ "Codex" in Oxford Dictionary of Byzantium, Oxford University Press, New York & Oxford, 1991, p. 473. ISBN 0195046528
  7. ↑ Roberts & Skeat 1983, 75. lpp
  8. ↑ Roberts & Skeat 1983, 45−53. lpp
  9. ↑ Roberts & Skeat 1983, 5. lpp
  10. ↑ Roberts, Colin H., and Skeat, T.C. (1987), The Birth of the Codex. London: Oxford University Press for the British Academy, p. 75.
  11. ↑ http://www.tezaurs.lv/#/sv/paleogrāfija Tezaurs.lv
  12. ↑ Giovanni Pugliese Carratelli. "L'instrvmentvm Scriptorivm Nei Monumenti Pompeiani Ed Ercolanesi." in Pompeiana. Raccolta di studi per il secondo centenario degli di Pompei., 1950. 166–78.. lpp.
  13. ↑ During the Gallic Wars; Suet. Jul. 56.6; cf. Roberts, Colin H.; Skeat, Theodore Cressy (1983), The Birth of the Codex, Oxford: Oxford University Press, p. 18 sq., ISBN 0-19-726061-6
  14. ↑ Colin H Roberts, TC Skeat. The Birth of the Codex. London : British Academy, 1983. 15–22. lpp. ISBN 0-19-726061-6.
  15. ↑ T.C. Skeat. The Collected Biblical Writings of T.C. Skeat. Leiden : E.J. Brill, 2004. 45. lpp. ISBN 90-04-13920-6.
  16. ↑ Turner The Typology of the Early Codex, U Penn 1977, and Roberts & Skeat The Birth of the Codex (Oxford University 1983). From Robert A Kraft (see link): "A fragment of a Latin parchment codex of an otherwise unknown historical text dating to about 100 CE was also found at Oxyrhynchus (Papyrus Oxyrhynchus 30|P. Oxy. 30; see Roberts & Skeat 28). Papyrus fragments of a "Treatise of the Empirical School" dated by its editor to the centuries 1–2 CE is also attested in the Berlin collection (inv. # 9015, Pack\2 # 2355)—Turner, Typology # 389, and Roberts & Skeat 71, call it a "medical manual.""
  17. ↑ International Dunhuang Project—Several intermediate Chinese bookbinding forms from the 10th century.
  18. ↑ «The Making of a Medieval Book». The J. Paul Getty Trust. Skatīts: 2010. gada 19. novembris.
  19. ↑ 19,0 19,1 Clemens, Raymond, and Timothy Graham. Introduction to Manuscript Studies. Ithaca: Cornell University Press, 2008.
  20. ↑ Thompson, Daniel. "Medieval Parchment-Making." The Library 16, no. 4 (1935).
Sources
  • David Diringer, The Book Before Printing: Ancient, Medieval and Oriental, Courier Dover Publications, New York 1982, ISBN 0-486-24243-9
  • L. W. Hurtado, The Earliest Christian Artifacts: Manuscripts and Christian Origins, Cambridge 2006.
  • Roberts, Colin H.; Skeat, T. C. (1983), The Birth of the Codex, London: Oxford University Press, ISBN 0-19-726024-1

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dalībniece:Evita_wiki/Smilšu_kaste&oldid=2575634"