Kodekss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par rakstu darba formu. Par juridisku terminu skatīt rakstu likumu kodekss.
Šis raksts ir par rakstu darba formu. Par citām jēdziena kodekss nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vīsbādenes kodekss 13.gs, Bingenes Hildegardes kopotie raksti, ievērojams ar savu izmēru. Glabājas Vīsbādenes Valsts bibliotēkā

Kodekss (no latīņu valodas caudex — "koka stumbrs" vai koka gabals, grāmata; daudzskaitlī codices) ir rakstu darbu forma, kas veidota no vairākām ar roku aprakstītām papīra, pergamenta, papirusa vai līdzīga materiāla lapām[1][2], kas bieži ir sastiprinātas vienā malā un vākos, kas ir biezāki par lapām. Mūsdienu grāmatas priekštece. Daži kodeksi satur nepārtrauktu, regulāri salocītu lapu.

Senajā Romā attīstījās rakstība uz vaska dēlišiem ar irbuli. Kodeksa tipa grāmatas nomainīja tīstokļus, kam bija dominējošā loma antīkās pasaules kultūrā un tās bija nozīmīgs grāmatniecības attīstības pakāpiens pirms drukājamās preses izgudrošanas.[3] Kodekss izmainīja rakstu formu, grāmata ieguva mums jau ilgi pazīstamo izskatu.[4] Kodeksu izplatība bieži tiek saistīta ar Kristietības izcelšanos, kas jau agrīni pieņēma šo formātu Bībeles rakstiem.[5] Mūsu ēras 1. gadsimtā kodeksa rakstu formu pirmais ir aprakstījis romiešu dzejnieks Martiāls, kurš ir slavējis tā ērto lietošanu. Ap 300. gadu kodeksa tipa rakstu skaits izlīdzinājās ar rakstu tīstokļu daudzumu[6] un kristianizētajā grieķu — romiešu pasaulē pilnībā aizstāja tos jau līdz 6.gs. beigām[7].

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kodeksi pamazām aizstāja šim līdzīgus rakstu tīstokļus. Attēlā Nāves jūras tīstokļa fragments

Salīdzinot ar citiem rakstu veidiem, kodekss piedāvā būtiskas priekšrocības:

  • kompaktums
  • izturība
  • ekonomiskāka materiāla izmantošana, rakstot uz abām lapas pusēm
  • vieglāka navigācija — iespēja atvērt jebkuru lapu, nepārtinot visu rakstu rulli.[8]

Pārmaiņa no tīstokļiem uz kodeksiem sakrita ar laiku, kad kā populārāko rakstīšanas materiālu papirusu nomainīja pergaments, bet to attīstība nebija savstarpēji saistīta.[9] Kodeksa forma sāka aizstāt tīstokļus, ļoti drīz pēc to izgudrošanas. Balstoties uz atradumiem, Ēģiptē 5. gadsimtā kodeksu un tīstokļu attiecība bija 10:1, 6. gadsimtā rakstu tīstokļi kā rakstu nesējs jau bija pilnībā izzuduši[10]. Mūsdienu iesietās grāmatas arī ir uzskatāmas par kodeksiem, bet izdevēji un pētnieki šo terminu ir atvēlējuši seniem manuskriptiem, viduslaiku perioda ar roku rakstītām grāmatām. Kodikoloģija ir palīgzinātne, kas pēta manuskriptus no grāmatsiešanas amata viedokļa. Senu rakstu dokumentu pētniecība ir paleogrāfija[11].

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rekonstruēta Romiešu stila vaska plāksne, no kā veidojies kodekss

Senajā Romā pierakstiem un neformāliem rakstiem tika izmantotas daudzkārt lietojamas vaska plāksnes un rakstāmie irbulīši. Divos antīkos poliptihos, kas tika atrasti Herkulānas pilsētā, ir novērotas rakstu pamatņu savienojumu saites, kas varētu būt priekšteces vēlākam kodeksa tipa grāmatu iesiešanas veidam.[12] Jūlijs Cēzars, iespējams, bijis pirmais no romiešiem, kas deva priekšroku iesietām lapām, ne tīstokļiem, vēl laikā, kad papiruss bija populārākais materiāls uz kā rakstīt.[13] Mūsu ēras 1.gs. Romas impērijā sāka plaši izmantot salocīta pergamenta piezīmju grāmatu, latīņu valodā dēvētu par pugillares membranei.[14] Šo terminu lietoja dzejnieks Martiāls, aprakstot literatūras dāvanas, ar kurām romieši apdāvinājuši viens otru festivālu laikā. Pētnieks T.C. Skīts norāda, kas visticamāk tās bijušas kodeksa formātā, izgudrotas Romā un ātri izplatījušās Tuvajos Austrumos.[15] Agrīnās papirusa vai pergamenta kodeksa tipa grāmatiņas plaši tika izmantotas personīgām piezīmēm, piemēram saglabājot nosūtīto vēstuļu kopijas. Pergamenta piezīmju grāmatu lapas bieži nomazgāja vai notīrija atkārtotai lietošanai, līdz ar ko šādā veidā pierakstīti teksti tika uzskatīti par neformāliem un nepaliekošiem.

Ir liecības, ka 2. gadsimta sākumā papirusa lapu kodeksi bija iecienītākais rakstu formāts agrīnajiem kristiešiem. Herkulānas bibliotekā Papirusu villā, kas tika aprakta 79. gadā Vezuva izvirduma laikā, visi antīkās Grieķu literatūras teksti saglabājušies ruļļos (skatīt Herkulānas papirusi), bet Nag Hammādi bibliotēkā, kas tika apslēpta ap 390. gadu, visi teksti ir kodeksa formātā.[16] Senākie saglabājušies kodeksa formas manuskripti atrasti Ēģiptē un visbiežāk datēti ar 1. gs. beigām vai 2. gs. sākumu. Tā ir manuskriptu grupa, kas ietver Rilandas bibliotēkas papirusu P52 ar Jāņa evaņģēlija teksta fragmentu[17]

Grāmatu plaukts agrajos viduslaikos ar apmēram 10 kodeksiem. Attēls no Codex Amiatinus 8. gs. sākums

Rietumeiropas kultūrā kodeksa formas grāmatas pakāpeniski nomainīja rakstu tīstokļus. Starp 4. gs., kad kodekss kļuva plaši izplatīts un 8.gs. Karolingu renesansi, daudzi darbi, kas netika pārrakstīti no tīstokļiem tika pazaudēti. Kodeksiem bija ievērojamas priekšrocības — tie deva iespēju viegli atvērt nepieciešamo rakstu vietu, lapas varēja aprakstīt no abām pusēm, cietie grāmatu vāki pasargāja lapas un atviegloja pārvietošanu. Mezoamerikas laika kodeksiem bija līdzīga forma kā Eiropā, bet no vīģeskoka mizas vai augu šķiedrām veidotās lapas bija salocītas garā strēmelē. Austrumāzijā tīstokļu tradīcija saglabājās daudz ilgāk kā Vidusjūras reģionā. Starpposmā pastāvēja locītie un vienā sānā savienotie raksti, kā arī grāmatas ar lapām, kas aprakstītas tikai no vienas puses.[18] Judaismā joprojām saglabā Toras ruļļus ceremoniālai lietošanai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Oxford English Dictionary, 2nd ed: Codex: "a manuscript volume"
  2. Tezaurs.lv Kodekss
  3. Roberts & Skeat 1983, 1. lpp
  4. Lyons, M., (2011). Books: A Living History, London: Thames & Hudson, p. 8
  5. Roberts & Skeat 1983, 38−67. lpp
  6. "Codex" in Oxford Dictionary of Byzantium, Oxford University Press, New York & Oxford, 1991, p. 473. ISBN 0195046528
  7. Roberts & Skeat 1983, 75. lpp
  8. Roberts & Skeat 1983, 45−53. lpp
  9. Roberts & Skeat 1983, 5. lpp
  10. Roberts, Colin H., and Skeat, T.C. (1987), The Birth of the Codex. London: Oxford University Press for the British Academy, p. 75.
  11. Tezaurs.lv
  12. Giovanni Pugliese Carratelli. "L'instrvmentvm Scriptorivm Nei Monumenti Pompeiani Ed Ercolanesi." in Pompeiana. Raccolta di studi per il secondo centenario degli di Pompei., 1950. 166–78.. lpp.
  13. During the Gallic Wars; Suet. Jul. 56.6; cf. Roberts, Colin H.; Skeat, Theodore Cressy (1983), The Birth of the Codex, Oxford: Oxford University Press, p. 18 sq., ISBN 0-19-726061-6
  14. Colin H Roberts, TC Skeat. The Birth of the Codex. London : British Academy, 1983. 15–22. lpp. ISBN 0-19-726061-6.
  15. T.C. Skeat. The Collected Biblical Writings of T.C. Skeat. Leiden : E.J. Brill, 2004. 45. lpp. ISBN 90-04-13920-6.
  16. Ilustrētā Vēsture, Kas ir Nag Hammādi?
  17. Turner The Typology of the Early Codex, U Penn 1977, and Roberts & Skeat The Birth of the Codex (Oxford University 1983).
  18. International Dunhuang Project—Several intermediate Chinese bookbinding forms from the 10th century.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]