Dalībnieks:Ebrigmanis/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par ārstu. Par citām jēdziena Eduards Kārlis Vītols nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Eduards Kārlis Vītols
Personīgā informācija
Dzimis 1877. gada 5. novembrī
Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Limbažu novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1954. gada 7. janvārī (76 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Vecāki Jānis Vītols, Trīne Vītola
Dzīvesbiedre Aleksandra Vītola, Helēna Šuberte
Bērni Aļģirds Vītols

Eduards Kārlis Vītols (dzimis 1877. gada 5. novembrī, miris 1954. gada 7. janvārī) bija latviešu mākslinieks, dekorators Latvijas Nacionālajā operā, Latvijas Mākslas akadēmijas vecāko klašu vadītājs, Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības katedras asistents, zīmēšanas un gleznošanas pedagogs Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eduards Vītols dzimis 1877. gada 7. janvārī Katvaru muižā, kur viņa tēvs Jānis Vītols strādāja par pārvaldnieku. Mācījies Limbažu apriņķa skolā, pilsētas skolā. 1901. gadā ar izcilību viņš pabeidzis Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolas teātra dekorāciju klasi Pēterburgā un specializējies arī stikla glezniecībā. Mākslinieks ieguvis stipendiju studijām ārzemēs. Uzturējies Vircburgā, Nirnbergā, Rotenburgā u.c. 1902. – 03. gados papildinājies Minhenē.

Atgriezies Pēterburgā, E. Vītols bijis zīmēšanas skolotājs vidējās mācību iestādēs, dekorators Marijas un Aleksandra teātrī (1903 – 18).

Izstādēs mākslinieks piedalījies no 1903. gada.

Personālizstādes sarīkotas Rīgā (1927, 1931, 1942, kopā ar M. Zauru), Parīzē (1933). Piemiņas izstāde Rīgā (1977).

Bijis pulciņa “Rūķis” biedrs, darbojies Mākslas veicināšanas biedrībā Pēterburgā (1910 – 16).

1924. – 38. gados bijis apvienības “Sadarbs” biedrs, savukārt no 1946. gada Mākslinieku savienības biedrs.

Latvijas operas aicināts, 1918. gadā kopā ar A. Vītolu pārcēlies uz Rīgu.

1918. – 35. gados bijis dekorators Latvijas Nacionālajā operā, bijis arī dekorāciju darbnīcas tehniskais vadītājs. Mākslinieks gleznojis iluzori reālistiskas dekorācijas, taupības dēļ bieži bijis spiests jaunās dekorācijas apvienot ar jau esošajām. Veidojis dekorācijas 19 operām un 4 baletiem.

1922. – 32. gados E. Vītols bijis Latvijas Mākslas akadēmijas vecāko klašu vadītājs, 1946. – 54. gados – Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības katedras asistents, savukārt no 1947. gada – Keramikas katedras docents.

1935. – 37. gados vadījis savu studiju.

Tāpat E. Vītols 1937 – 40. gados bijis zīmēšanas un gleznošanas pedagogs Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē.

Mākslinieks gleznojis galvenokārt impresionistiskas ainavas akvareļtehnikā. Izmantojis arī eļļas, temperas, pasteļa tehniku. No 1903. gada ilustrējis grāmatas, 1906. – 07. gados zīmējis karikatūras žurnālam “Svari”, metus mēbelēm, rotām, metālkalumiem, M. Kuzņecova un J. Jesena porcelāna fabriku traukiem. E. Vītols 1939. – 41. gados bijis mākslinieks V. Ķuzes saldumu fabrikā, 1941. – 44. gados – Rīgas pilsētas mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks.

Mākslinieks ieguvis Kultūras fonda stipendiju (1923 – 24, 1925). Viņš bijis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1929). Kā arī apbalvots ar LPSR AP goda rakstu (1949).