Degunlācīši
| Degunlācīši Nasuina | |
|---|---|
 Baltpurna degunlācītis (Nasua narica) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Jenotu dzimta (Procyonidae) |
| Cilts | Degunlācīši (Nasuina) |
| Izplatība | |
 Parasto un kalnu degunlacīšu izplatība | |
| Iedalījums | |
| |
Degunlačīsi (Nasuina) ir viena no jenotu dzimtas (Procyonidae) apakšciltīm, kas apvieno 4 sugas un kas tiek iedalītas 2 ģintīs: parasto degunlācīšu ģintī (Nasua) un kalnu degunlācīšu ģintī (Nasuella). Kopumā parastie degunlācīši ir lielāki un masīvāki par kalnu degunlācīšiem, un to ilkņi ir garāki.[1]
Degunlācīšus var sastapt Dienvidamerikā un Centrālamerikā, kā arī Ziemeļamerikas dienvidrietumos. Tie dzīvo gan mitrajos Amazones lietus mežos, gan vēsajos Andu kalnos līdz 4260 metriem virs jūras līmeņa.
Pēdējo gadu ģenētiskie pētījumi liecina, ka degunlācīšu tuvākie radinieki ir olingi,[2] lai gan šobrīd katrs ir klasificēts atšķirīgā apakšdzimtā. Olingi šobrīd ir iedalīti kinkažuveidīgo (Potosinae) apakšdzimtā, bet degunlācīši jenotveidīgo (Procyoninae) apakšdzimtā.
Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pieaudzis degunlācītis bez astes ir 33—69 cm liels, aste ir gara un var būt vienāda ar ķermeņa garumu. Augstums skaustā šiem dzīvniekiem ir apmēram 30 cm un svars 3—8 kg.[3] Degunlācīti varētu salīdzināt ar liela auguma mājas kaķi. Tēviņi ir krietni lielāki par mātītēm. Vismazākā suga degunlācīšu apakšciltī ir kalnu degunlācītis (Nasuella olivacea), kuru sauc arī par mazo degunlācīti. Tā ķermeņa garums ir 33—40 cm. Dienvidamerikas degunlācītis (Nasua nasua) un Baltpurna degunlācītis (Nasua narica) ir apmēram vienā augumā un abas sugas ir lielākas kā pārējās degunlācīšu sugas.
Visiem degunlācīšiem ir slaida galvas forma, ar garu purna daļu, degungals ir kustīgs un nedaudz uzraut uz augšu. Degunlācītim ir mazas ausis un gara, pūkaina aste, kas palīdz noturēt līdzsvaru, bet tā netiek neizmanto, lai ar to apķertos un turētos pie koku zariem. Aste tiek izmantota arī komunikācijai, ar to signalizējot.[3] Tipisks degunlāčīša pārvietošanās veids ir ejot asti turēt vertikāli taisni gaisā, kas palīdz dzīvnieku grupai turēties kopā garā zālē. Visiem degunlācīšiem tāpat kā pārējiem jenotu dzimtas dzīvniekiem astes matojums ir gredzenveida krāsās, bet krāsas atkarībā no sugas ir dažādas. Uz sejas degunlācīšiem ap acīm un degungalu ir balts matojums, kā arī ausu maliņas ir baltas.
Degunlācīšiem ķepas ir daļēji līdzīgas lāčiem, daļēji jenotiem. Tie ir pēdmiņi tāpat kā lāči, tas nozīmē, ka degunlācīši iet uz pilnas pēdas.[3] Nagi nav ievelkami kā lielākajai daļai suņveidīgo plēsēju. Degunlācīšiem ir ļoti kustīga pēdu un plaukstu pievienošanas locītava, kas ļauj pēdai pagriezties vairāk kā pa 180°. Pateicoties kustīgajām locītavām, degunlācīši spēj nokāpt no koka ar galvu pa priekšu. Kājas degunlācīšiem ir ļoti spēcīgas, kājas notur dzīvnieku kokā un ar tām tiek rakta zeme.[3]
Degunlācīšu purns ir garš, kustīgs un nedaudz atgādina cūkas šņukuru. Tas var pagriezties jebkurā virzienā pa 60°. Kustīgais degungals ir devis šiem dzīvniekiem vēl vienu nosaukumu — cūkdeguna jenoti. Ar degunu degunlācīši var pārvietot objektus, kā arī pakasīt sevi. Degunlācīšiem ir izcila oža un redze daudz labāka kā jenotiem.[4]
Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Degunlācīši ir slaveni ar savu inteliģenci un attapību tāpat kā to tuvie radinieki jenoti. Tie ir dienas dzīvnieki, un barības meklējumos iziet gaišajā dienas laikā. Naktī tie guļ savās migās, kas iekārtotas kādā koka dobumā, alā vai citā noslēgtā un drošā vietā.[3]
Pieauguši tēviņi ir vientuļnieki, bet mātītes ar jauniem tēviņiem līdz 2 gadu vecumam klejo kopā lielā, skaļā barā. Bars ir vecākās mātītes klans. Klanā var būt 4—30 degunlācīši.[5] Kad tēviņi sasniedz 2 gadu vecumu, mātītes kopīgu tos padzen. Tēviņš klanam pievienojas tikai riesta laikā, sapārojoties ar pieaugušajām mātītēm, pēc tam klanu atkal atstāj. Bars savā starpā sazinās ar dažāda veida skaņām, signalizē ar astēm, kā arī komunikācijai izmanto ķermeņa valodu, piemēram, ar priekšķepām aizklāts degungals vai nolaista galva nozīmē padevību.[3] Bara locekļi palīdz viens otram iztīrīt kažokus, visi kopīgi uzmana barošanās teritoriju un palīdz slēpties no ienaidnieka. Vecākā mātīte, pamanot ienaidnieku, skaļi kliedz, cenšoties pievērst plēsēja uzmanību, kamēr mazie un jaunie dzīvnieki slēpjas.[6]
Degunlācīši drosmīgi sevi aizstāv pret jebkura auguma ienaidniekiem, izmantojot asos zobus un spēcīgo sakodienu, un ar asajiem nagiem, lielā ātrumā skrāpējot ar priekškājām. Pat lielie plēsēji kā jaguāri un pumas labprātāk izvairās no saķeršanās ar degunlācīšiem.[3]
Degunlācīšu dabīgie ienaidnieki ir jaguāri, lapsas, pumas, tairas, oceloti, lielie, plēsīgie putni.[5] Mazuļus medī arī baltplecu kapucīni.[7]
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Degunlācīši ir visēdāji, to pamatbarība ir tas, ko var atrast uz zemes: kukaiņi un augļi. Bet tie barojas arī ar ķirzakām, grauzējiem, nelieliem putniem un to olām. Izmantojot izcilo ožu, tie ar savu kustīgo degungalu pārmeklē zemi, un ar ķepām izrok noslēpušos kukaiņus.[3]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākoties lietus sezonai, sākas riests, jo dabā šajā laikā ir visvairāk barības, īpaši augļi. Klanā tiek pieņemts pieaudzis tēvīņš, kas neļauj citam tēviņam tuvoties klana teritorijai, un tas sapārojas ar pieaugušajām mātītēm. Īsi pirms dzemdībām grūsnās mātītes pamet baru, lai klusā, nomaļā vietā ierīkotu migu mazuļiem. Grūsnība ilgst apmēram 11 nedēļas. Parasti piedzimst 3—7 nevarīgi mazuļi. Pēc apmēram 6 nedēļām mātīte ar mazuļiem atgriežas savā barā. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi 3 gados.[5]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Degunlācīšu apakšcilts (Nasuina)
- ģints Parastie degunlācīši (Nasua)
- Baltpurna degunlācītis (Nasua narica)
- Dienvidamerikas degunlācītis (Nasua nasua)
- Kosumelas degunlācītis (Nasua nelsoni)
- ģints Kalnu degunlācīši (Nasuella)
- Kalnu degunlācītis (Nasuella olivacea)
- ģints Parastie degunlācīši (Nasua)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Emmons, Louise (1997). Neotropical Rainforest Mammals, A Field Guide, 2nd Edition. Chicago: University of Chicago Press. pp. 153–154. ISBN 0-226-20721-8. OCLC 35686100
- ↑ Olingu un degunlācīšu ģenētiskie pētījumi[novecojusi saite]
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 «Coatimundi profile. Information about Coatimundi. Middle East culture and attractions». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. janvārī. Skatīts: 2010. gada 3. martā.
- ↑ «Cozumel Island Coati». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 4. martā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Southern Coati». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 13. jūlijā.
- ↑ APUS.RU — Коати горный
- ↑ http://deepblue.lib.umich.edu/bitstream/2027.42/41610/1/10329_2006_Article_BF02381950.pdf
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Dienvidamerikas degunlācīša foto (ARKive)
- Baltpurna degunlācīša foto (playaviva)
- Kosumelas degunlācītis (toftphotosafari)
- Kalnu degunlācīša foto (itech)
- Degunlācīši pilsētā diedelē ēdienu (foto no flickr.com)
- Degunlācīšu nosaukums dažādās valodās (angliski)