Pāriet uz saturu

Deivids Vudards

Vikipēdijas lapa
Deivids Vudards
David Woodard
Vudards 2020. gadā
Vudards 2020. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1964. gada 6. aprīlī (61 gads)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Santabarbara, ASV
Dzīvesbiedre Sonja Vectomov
Literārā darbība
Nodarbošanās diriģents, rakstnieks
Valoda angļu valoda
Literatūras virzieni postmodernisms
Augstskola Jaunajā Sociālo pētījumu skolā (NSSR)
Kalifornijas Universitātē Santabarbarā
Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts                        Infokaste

Deivids Vudards (angļu: David Woodard; dzimis 1964. gada 16. aprīlī) ir amerikāņu rakstnieks un diriģents.

1990. gados viņš nāca klajā ar jēdzienu prequiem (prekviēms) — hibrīdvārdu, kas veidots no angļu valodas vārdiem preemptive (apsteidzošs) un requiem (rekviēms), lai aprakstītu savu praksi pēc budistu tradīcijām sacerēt mūziku, ko atskaņo personas nāves brīdī vai neilgi pirms tā.[1][2]

Piemiņas pasākumi Losandželosā, kuros Vudards darbojies kā diriģents un muzikālais vadītājs, ietver ceremoniju 2001. gadā, kas norisinājās pie šobrīd slēgtās Angels Flight trošu dzelzceļa līnijas, pieminot kādā negadījumā bojāgājušo Leonu Preportu un viņa cietušo atraitni Lolu.[3][4] Viņš diriģējis rekviēmus arī savvaļas dzīvniekiem, tostarp kādam Kalifornijas brūnajam pelikānam — tieši uz smilšu grēdas vietējā pludmalē, kur dzīvnieks gāja bojā.[5]

2001. gadā Vudards sarakstīja un diriģēja 12 minūšu garu skaņdarbu ar anglisko nosaukumu "Uz priekšu, drosmīgais kareivi", kas bija veltīts Oklahomasitijas teroristam Timotijam Makvejam viņa nāvessoda izpildes priekšvakarā netālu no Terehotas federālā cietuma, kur tika ieslodzīts notiesātais Oklahomasitijas sprādzienu vaininieks, kuros gāja bojā 168 cilvēki.[6] Terorista motivācija bija atriebties federālajām iestādēm par, viņaprāt, cilvēktiesību pārkāpumiem un īpaši par asiņaino Veiko aplenkumu, kurā tika iznīcināta reliģiska sekta.[7]

Pēc tam, kad Vudardam tika liegta atļauja atskaņot skaņdarbu cietumā, 12 stundas pirms nāvessoda izpildes viņš to atskaņoja tuvējā Romas katoļu baznīcā.

Vudards pazīstams ar savām Dreamachine, viegli psihoaktīvām lampas—reprodukcijām, kuras izstādītas mākslas muzejos visa pasaulē. Vācijā un Nepālā viņa vārds bieži izskan saistībā ar ieguldījumiem literatūras žurnālā Der Freund, kuru vidū ir raksti par starpsugu karmu, augu apziņu un Nueva Germania apmetni Paragvajā.[8]

Vudards izglītību ieguvis Jaunajā Sociālo pētījumu skolā (NSSR) un Kalifornijas Universitātē Santabarbarā.

2003. gadā Vudardu ievēlēja par Džuniperhilzas (Losandželosas apgabals, Kalifornija) domnieku.[6] Būdams šajā amatā, viņš ierosināja veidot sadraudzības pilsētas attiecības ar tā dēvēto Jauno Vāciju (Nueva Germania) Paragvajā.[6] Lai virzītu savu plānu, Vudards devās uz kādreizējo veģetārisma/feminisma/ārisma utopiju un tikās ar tās pašvaldības vadību. Pēc savas sākotnējās vizītes viņš izvēlējās iecerētās attiecības tomēr nedibināt, taču vietējā kopienā bija atradis pētījumu objektu saviem nākamajiem literārajiem darbiem. Viņu īpaši interesēja prototranshumānisma idejas, ar kurām bija nākuši klajā spekulatīvie plānotāji Rihards Vāgners un Elizabete Ferstere-Nīče, kura kopā ar savu vīru Bernhardu Fersteru bija šīs apmetnes dibinātāji un tur dzīvoja laika posmā no 1886. līdz 1889. gadam. Jaunajā Vācijā viņš redzēja neatkarīgas āriešu sabiedrības veidošanu, kuras piekritējs viņš bija, lai gan noraidīja ar to vēsturiski saistīto rasu pārākuma teoriju.[6] Pārliecīgā aktivitāte šajā jautājumā noveda viņu pie izslēgšanas no pilsētiņas domes 2003. gada decembrī.[6] Džuniperhilsas vadība pat nomainīja Vudarda ietekmēto pilsētas vietni, kurā sadarbība ar Jauno Vāciju bija pieminēta kā jau notiekoša,[6] un vecā vietne ir izslēgta no meklēšanas iespējām.[9]

No 2004. līdz 2006. gadam Vudards vadīja vairākas ekspedīcijas uz Jauno Vāciju. 2011. gadā Vudards šveiciešu romānu rakstniekam Kristiānam Krahtam deva atļauju publicēt viņu itin apjomīgo privāto saraksti, kas galvenokārt attiecās uz Jauno Vāciju,[10] divos sējumos ar Hannoveres Universitātes izdevniecības Wehrhahn Verlag zīmi.[11] Laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung šo saraksti raksturojis šādi: "Vudards un Krahts nojauc robežas starp dzīvi un mākslu."[12] Savukārt Der Spiegel apgalvo, ka pirmais no šiem izdevumiem Five Years,[13] bija "garīgas sagatavošanās darbs" Krahta nākamajam romānam Imperium.[14]

Pēc Endrjū Makanna vārdiem, "Krahts pavadīja Vudardu ceļojumā uz turieni, kas bija palicis pāri no šīs vietas un kur sākotnējo kolonistu pēcteči dzīvoja krietni sarežģītākos apstākļos nekā agrāk. Kā atklāj abu sarakste, Krahts atbalstīja Vudarda vēlmi attīstīt šīs kopienas kultūras profilu un uzbūvēt miniatūru Baireitas operas namu vietā, kur savulaik atradās Elizabetes Fersteres-Nīčes ģimenes rezidence."[15][n 1] Pēdējo gadu laikā Nueva Germania kļuvusi par liegāku tūrisma galamērķi ar naktsmītnēm viesiem un pagaidu vēstures muzeju.

No 1989. līdz 2007. gadam Vudards konstruēja reprodukcijas ietaisei ar nosaukumu Dreamachine ("Sapņu mašīna"),[16][17] kas ir stroboskopiska mašīna, kuru izgudroja Braions Džisins un Īans Somervils un ko veido rievots, no vara un papīra izgatavots cilindrs, kas rotē ap elektrisko spuldzi, vērojot to ar aizvērtām acīm, ierīce var izraisīt apziņas novirzes, kas pielīdzināmas narkotiku reibumam vai sapņiem.[18][n 2]

Pēc tam, kad Vudards vienu no Dreamachine eksemplāriem veltīja Viljama Barouza 1996. gada Losandželosas apgabala mākslas muzeja (LACMA) vizuālajai retrospekcijai Ports of Entry,[19][20] Vudards sadraudzējās ar autoru un viņa 83. dzimšanas dienā viņam uzdāvināja papīra "sapņu mašīnu" ar nosaukumu Bohemian model.[21][22] Pirmo no minētajām mašīnām 2002. gadā Sotheby's izsolīja kādam privātam kolekcionāram, savukārt otra mašīna aizņēmumā no Barouza īpašuma palikusi Spensera mākslas muzejā.[23]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Šveiciešu klasiskais filologs Tomass Šmits Vudarda epistolāro balsi pielīdzina kādam fona tēlam vienā no Tomasa Pinčona romāniem.
  2. ↑ 1990. gadā Vudards izgudroja fiktīvu psihoaktīvu ietaisi, kuru dēvē par feraliminālo likantropizatoru (Feraliminal Lycanthropizer) un kuras iedarbība, kā tiek apgalvots, ir pretēja Dreamachine efektam.
  1. ↑ Carpenter, S., „In Concert at a Killer's Death”, Los Angeles Times, 2001. gada 9. maijs.
  2. ↑ Rapping, A., Vudards portrets (Sietla: Getty Images, 2001).
  3. ↑ Reich, K., „Family to Sue City, Firms Over Angels Flight Death”, Los Angeles Times, 2001. gada 16. marts.
  4. ↑ Dawson, J., Los Angeles' Angels Flight (Mount Pleasant, ASV: Arcadia Publishing, 2008), 125. lpp.
  5. ↑ Manzer, T., „Pelican's Goodbye is a Sad Song”, Press-Telegram, 1998. gada 2. oktobris.
  6. 1 2 3 4 5 6 SF Gate. Rebuilding a pure Aryan home in the Paraguayan jungle. By Jack Epstein,Chronicle Staff Writer, March 13, 2005
  7. ↑ «WebCite query result». www.webcitation.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-05-27. Skatīts: 2025-08-23.
  8. ↑ Carozzi, I., „La storia di Nueva Germania”, Il Post, 2011. gada 13. oktobris.
  9. ↑ «Wayback Machine». web.archive.org. Skatīts: 2025-08-23.
  10. ↑ Schröter, J., „Interpretive Problems with Author, Self-Fashioning and Narrator”, iekšā Birke, Köppe, redaktori, Author and Narrator (Berlīne: De Gruyter, 2015), lpp. 113-138.
  11. ↑ Vudards, D., „In Media Res”, 032c, 2011. gada vasara, lpp. 180—189.
  12. ↑ Link, M., "Wie der Gin zum Tonic", Frankfurter Allgemeine Zeitung, 2011. gada 9. novembris.
  13. ↑ Kracht, C., & Vudards, Five Years (Hannovere: Wehrhahn Verlag, 2011).
  14. ↑ Diez, G., „Die Methode Kracht”, Der Spiegel, 2012. gada 13. februāris.
  15. ↑ McCann, A. L., „Allegory and the German (Half) Century” Arhivēts 2016. gada 9. oktobrī, Wayback Machine vietnē., Sydney Review of Books, 2015. gada 28. augusts.
  16. ↑ Allen, M., „Décor by Timothy Leary”, The New York Times, 2005. gada 20. janvāris.
  17. ↑ Stirt, J. A., „Brion Gysin's Dreamachine—still legal, but not for long”, bookofjoe, 2005. gada 28. janvāris.
  18. ↑ Vudards, programmas piezīmes, Program, Berlīne, 2006. gada novembris.
  19. ↑ Knight, C., „The Art of Randomness”, Los Angeles Times, 1996. gada 1. augusts.
  20. ↑ Bolles, D., „Dream Weaver”, LA Weekly, 1996. gada 26. jūlijs—1. augusts.
  21. ↑ ASV vēstniecība Prāgā, „Literární večer s diskusí”, 2014. gada oktobris.
  22. ↑ Vudards, „Burroughs und der Steinbock”, Schweizer Monat, 2014. gada marts, 23. lpp.
  23. ↑ Spensera mākslas muzejā, Dreamachine, Kanzasas Universitāte.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Deivids_Vudards&oldid=4329125"