Deivids Vudards

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Deivids Vudards
David Woodard
Vudards 2013.gadā
Vudards 2013.gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1964. gada 6. aprīlī (55 gadi)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Santabarbara, ASV
Dzīvesbiedre Sonja Vectomov
Literārā darbība
Nodarbošanās Diriģents, rakstnieks
Valoda angļu valoda
Literatūras virzieni postmodernisms
Augstskola Jaunajā Sociālo pētījumu skolā (NSSR), un Kalifornijas Universitātē Santabarbarā

Deivids Vudards (dz. 1964. g. 6. aprīlis) ir amerikāņu rakstnieks un diriģents. 1990. gados viņš nāca klajā ar jēdzienu „prekviēms”—hibrīdvārdu, kas veidots no angļu valodas vārdiem „preemptive” (apsteidzošs) un „requiem” (rekviēms), lai aprakstītu savu praksi pēc budistu tradīcijām sacerēt mūziku, kas tiek atskaņota personas nāves brīdī vai neilgi pirms tā.[1][2]

Piemiņas pasākumi Losandželosā, kuros Vudards darbojies kā diriģents un muzikālais vadītājs, ietver ceremoniju 2001. gadā, kas norisinājās pie šobrīd slēgtās „Angels Flight” trošu dzelzceļa līnijas, pieminot kādā negadījumā bojāgājušo Leonu Preportu un viņa cietušo atraitni Lolu.[3][4]:125 Viņš ir diriģējis rekviēmus arī savvaļas dzīvniekiem, tostarp kādam Kalifornijas brūnajam pelikānam—tieši uz smilšu grēdas vietējā pludmalē, kur dzīvnieks bija gājis bojā.[5]

Vudards ir pazīstams ar savām „Dreamachine”—viegli psihoaktīvas lampas—reprodukcijām, kuras izstādītas mākslas muzejos visa pasaulē. Vācijā un Nepālā viņa vārds bieži izskan saistībā ar ieguldījumiem literatūras žurnālā Der Freund, kuru vidū ir raksti par starpsugu karmu, augu apziņu un „Nueva Germania” apmetni Paragvajā.[6]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vudards izglītību ieguvis Jaunajā Sociālo pētījumu skolā (NSSR), un Kalifornijas Universitātē Santabarbarā.[7]

Jaunā Vācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2003. gadā Vudards tika ievēlēts par Džuniperhilzas (Losandželosas apgabals, Kalifornija) domnieku. Būdams šajā amatā, viņš ierosināja veidot sadraudzības pilsētas attiecības ar tā dēvēto Jauno Vāciju (spāņu val.—Nueva Germania) Paragvajā. Lai virzītu savu plānu, Vudards devās uz kādreizējo veģetārisma/feminisma utopiju un tikās ar tās pašvaldības vadību. Pēc savas sākotnējās vizītes viņš izvēlējās iecerētās attiecības tomēr nedibināt, taču vietējā kopienā bija atradis pētījumu objektu saviem nākamajiem literārajiem darbiem. Viņu īpaši interesēja prototranshumānisma idejas, ar kurām bija nākuši klajā spekulatīvie plānotāji Rihards Vāgners un Elizabete Ferstere-Nīče, kura kopā ar savu vīru Bernhardu Fersteru bija šīs apmetnes dibinātāji un tur dzīvoja laika posmā no 1886. līdz 1889. gadam.[7]

No 2004. līdz 2006. gadam Vudards vadīja vairākas ekspedīcijas uz Jauno Vāciju, izpelnoties arī toreizējā ASV viceprezidenta Dika Čeinija atbalstu.[8] 2011. gadā Vudards šveiciešu romānu rakstniekam Kristiānam Krahtam deva atļauju publicēt viņu itin apjomīgo privāti saraksti, kas galvenokārt attiecās uz Jauno Vāciju[9]:113–138—divos sējumos ar Hannoveres Universitātes izdevniecības „Wehrhahn Verlag” zīmi.[10]:180–189 Laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung šo vēstuļu apmaiņu raksturojis šādi: „[Vudards un Krahts] nojauc robežas starp dzīvi un mākslu.”[11] Savukārt Der Spiegel apgalvo, ka pirmais no šiem izdevumiem—Five Years, vol. 1[12]—bija „garīgas sagatavošanās darbs” Krahta nākamajam romānam Imperium.[13]

Pēc Endrjū Makkanna vārdiem, „Krahts pavadīja Vudardu ceļojumā uz turieni, kas bija palicis pāri no šīs vietas un kur sākotnējo kolonistu pēcteči dzīvoja krietni sarežģītākos apstākļos nekā agrāk. Kā atklāj abu sarakste, Krahts atbalstīja Vudarda vēlmi attīstīt šīs kopienas kultūras profilu un uzbūvēt miniatūru Baireitas operas namu vietā, kur savulaik atradās Elizabetes Fersteres-Nīčes ģimenes rezidence.”[14][n 1] Pēdējo gadu laikā „Nueva Germania” gan kļuvusi par liegāku tūrisma galamērķi ar naktsmītnēm viesiem un pagaidu vēstures muzeju.

Dreamachine[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1989. līdz 2007. gadam Vudards konstruēja reprodukcijas ietaisei ar nosaukumu „Dreamachine” („Sapņu mašīna”),[15] kas ir stroboskopiska mašīna, kuru izgudroja Braions Džisins un Īans Somervils un ko veido rievots, no vara un papīra izgatavots cilindrs, kas rotē ap elektrisko spuldzi—vērojot to ar aizvērtām acīm, ierīce var izraisīt apziņas novirzes, kas pielīdzināmas narkotiku reibumam vai sapņiem.[n 2] Pēc tam, kad Vudards vienu no „Dreamachine” eksemplāriem veltīja Viljama S. Barouza 1996. gada Losandželosas apgabala mākslas muzeja (LACMA) vizuālajai retrospekcijai Ports of Entry,[16] Vudards sadraudzējās ar autoru un viņa 83.—pēdējā—dzimšanas dienā viņam uzdāvināja papīra „sapņu mašīnu” ar nosaukumu „Bohemian model”.[17][18]:23 Pirmo no minētajām mašīnām 2002. gadā „Sotheby's” izsolīja kādam privātam kolekcionāram, savukārt otra mašīna aizņēmumā no Barouza īpašuma palikusi Spensera mākslas muzejā.[19]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šveiciešu klasiskais filologs Tomass Šmits Vudarda epistolāro balsi pielīdzina kādam fona tēlam vienā no Tomasa Pinčona romāniem.
  2. 1990. gadā Vudards izgudroja fiktīvu psihoaktīvu ietaisi, kuru dēvē par feraliminālo likantropizatoru (Feraliminal Lycanthropizer) un kuras iedarbība, kā tiek apgalvots, ir pretēja „Dreamachine” efektam.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Carpenter, S., "In Concert at a Killer's Death", Los Angeles Times, 2001. gada 9. maijs.
  2. Rapping, A., Vudards portrets (Sietla: Getty Images, 2001).
  3. Reich, K., "Family to Sue City, Firms Over Angels Flight Death", Los Angeles Times, 2001. gada 16. marts.
  4. Dawson, J., Los Angeles' Angels Flight (Mount Pleasant, ASV: Arcadia Publishing, 2008), 125. lpp.
  5. Manzer, T., "Pelican's Goodbye is a Sad Song", Press-Telegram, 1998. gada 2. oktobris.
  6. Carozzi, I., "La storia di Nueva Germania", Il Post, 2011. gada 13. oktobris.
  7. 7,0 7,1 Riniker, C., "Autorschaftsinszenierung und Diskursstörungen in Five Years", iekšā J. Bolton, un citi., redaktori, German Monitor 79 (Leidene: Brill, 2016).
  8. Epstein, J., "Rebuilding a Home in the Jungle", San Francisco Chronicle, 2005. gada 13. marts.
  9. Schröter, J., "Interpretive Problems with Author, Self-Fashioning and Narrator", iekšā Birke, Köppe, redaktori, Author and Narrator (Berlīne: De Gruyter, 2015), lpp. 113-138.
  10. Woodard, D., "In Media Res", 032c, 2011. gada vasara, lpp. 180–189.
  11. Link, M., "Wie der Gin zum Tonic", Frankfurter Allgemeine Zeitung, 2011. gada 9. novembris.
  12. Kracht, C., & Woodard, Five Years (Hannovere: Wehrhahn Verlag, 2011).
  13. Diez, G., "Die Methode Kracht", Der Spiegel, 2012. gada 13. februāris.
  14. McCann, A. L., "Allegory and the German (Half) Century", Sydney Review of Books, 2015. gada 28. augusts.
  15. Allen, M., "Décor by Timothy Leary", The New York Times, 2005. gada 20. janvāris.
  16. Knight, C., "The Art of Randomness", Los Angeles Times, 1996. gada 1. augusts.
  17. ASV vēstniecība Prāgā, "Literary Centenary", 2014. gada oktobris.
  18. Woodard, "Burroughs und der Steinbock", Schweizer Monat, 2014. gada marts, 23. lpp.
  19. Spensera mākslas muzejā, "Welcome to the Spencer Collection", Kanzasas Universitāte.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]