Dienaskārtības teorija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Publiskās (mediju) dienaskārtības teorija ir teorija, ka mediju organizāciju redaktori un žurnālisti veido sociālo realitāti jeb to, kam cilvēki tic. Proti, mediju pārstāvji atlasa ziņas un izvēlas, kuras publicēt, tādā veidā cilvēkiem dodot priekšstatu par to, kas patlaban ir svarīgi.[1] Tas nozīmē, ka medijiem ir vara noteikt to, kam sabiedrība tic un pievērš uzmanību. Dažkārt mediji arī palīdz vērtēt kādu notikumu vai problēmu.

Teorijas pamatlicēji 1972 .gadā bija divi mediju profesori – Maksvells Makkombs (Maxwell McCombs) un Donalds Šavs (Donald Shaw).

Tajā pašā laikā dienaskārtības teorija palīdz auditorijai saprast, cik svarīga ir kāda ziņa. To skatās pēc ziņas izmēra, burtu lieluma, lapas izvietojuma un tā, cik bieži šāda tematika medijā tiek ievietota.[2] Masu plašsaziņas līdzekļi ir galvenais informācijas avots, kas sniedz cilvēkiem jaunākās ziņas. Turklāt nacionāla mēroga mediji spēj sasniegt ļoti lielas auditorijas masas un to patērēšana nepieprasa lielu piepūli un laika patēriņu.[3]

Kritika dienaskārtības teorijai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Publiskā dienaskārtības teorija gan lielākoties ietekmē tos cilvēkus, kuriem nav padziļinātu zināšanu kādā konkrētā jomā. Liela daļa cilvēku mūsdienās kritizē šo teoriju, minot, ka tā ir novecojusi. Proti, tradicionālajiem medijiem vairs nav varas ietekmēt publisko viedokli. Ir attīstījušies sociālie mediji, cilvēku izglītības līmenis ir audzis. Mediju patērētāji kļuvuši kritiskāki pret saņemto informāciju, palielinājusies to spriestspēja.[4] 21. gadsimtā mediju pētnieki un sociālo zinātņu pētnieki ir kritiski pret vārda „ietekme” lietošanu, tāpēc argumentē, ka mediju dienaskārtības ietekmi nav iespējams ne izmērīt, ne pierādīt.[5]

Mediju dienaskārtības teorija akadēmiskos pētījumos vēl joprojām tiek aplūkota kā pirmā publiskā viedokļa teorija pasaulē, taču vairāk pētīti tiek mediju efekti. Gan akadēmiķi, gan praktiķi uzskata, ka tiem ir lielāka vara pār cilvēku viedokļu veidošanu. Proti, nozīme vairs nav ziņas garumam vai burtu izmēram, bet gan lietotajiem vārdiem, izteicieniem un mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, caur kuriem tiek netieši rādīta medija pozīcija un caur kuriem medijs palīdz veidoties cilvēku viedokļiem vai attieksmēm.[6]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Franklin, B., Hamer, M., Hanna, M., Kinsey, M., Richardson, J.E. (2005) Key Concepts in Journalism Studies, London: SAGE publications, pp.12.-13./
  2. Franklin, B., Hamer, M., Hanna, M., Kinsey, M., Richardson, J.E. (2005) Key Concepts in Journalism Studies, London: SAGE publications, pp.12.-13./
  3. McCombs, M., Shaw, D.L. (1972) The Agenda-Setting Function of Mass Media, Public Opinion Quarterly [online] 36, pp.186./
  4. Franklin, B., Hamer, M., Hanna, M., Kinsey, M., Richardson, J.E. (2005) Key Concepts in Journalism Studies, London: SAGE publications, pp.12.-13./
  5. Perloff, R.M. (1998) Political Communication: Politics, Press, and Public in America, New Jersey: Lawrence Erlbaum Associates, [online] pp.219. Retrieved: May, 12, 2012. Available: Google books./
  6. Lee, G. (2010) Who let priming out? Analysis of first- and second- level agenda setting effects on priming, International Communication Gazette [online] 72, pp.760./