Divvalodība

Divvalodība jeb bilingvisms (no latīņu: bi — 'divi' un lingua — 'valoda') ir parādība, kad cilvēks vai cilvēku kopums saziņā spēj izmantot divas valodas. Izšķir agro un vēlo divvalodību (pēc cilvēka vecuma). Bilingvālus (cilvēkus, kas zina divas valodas) un poliglotus (cilvēkus, kas prot vairākas valodas) apskata psiholingvistika un sociolingvistika.

Divvalodības veidi tiek klasificēti arī pēc funkcionālā pielietojuma: koordinētā divvalodība attiecas uz situāciju, kur abas valodas tiek izmantotas līdzvērtīgi un tiek uztvertas kā atsevišķas sistēmas, savukārt sapludinātā divvalodība nozīmē, ka indivīds apvieno abas valodas vienotā semantiskajā struktūrā.

No sabiedriskā viedokļa pastāv individuālā divvalodība, kas raksturīga vienam cilvēkam, un sociālā divvalodība, kur divvalodība ir plaši izplatīta sabiedrībā, bieži oficiāli atzīta. Šāda situācija bieži sastopama daudzvalodu valstīs vai reģionos ar spēcīgām minoritātēm.

Divvalodība ietekmē kognitīvās spējas — pētījumi liecina, ka bilingvāliem indivīdiem ir attīstītākas izpildfunkcijas, piemēram, uzmanības pārslēgšana un uzdevumu plānošana. Vienlaikus bilingvisms var radīt arī grūtības, piemēram, kodu pārslēgšanu (valodu maiņa vienas runas laikā) vai interferenci (vienas valodas struktūru ietekme uz otru).

Politiskajā un izglītības kontekstā divvalodība bieži tiek diskutēta saistībā ar minoritāšu valodu tiesībām, valsts valodas politiku un integrācijas procesiem. Daudzās valstīs tiek ieviestas divvalodu izglītības programmas, kuru mērķis ir vienlaikus saglabāt minoritāšu valodu un nodrošināt dominējošās valodas prasmes.

Aizvietojošā divvalodība

Aizvietojošā divvalodība ir divvalodības gadījums, kad otrās valodas vārdi tiek iestarpināti runā, kad trūkst izteiksmes līdzekļu pirmajā valodā.