Drivinalds
Drivinalds (latīņu: Drivinalde) jeb Drunvalds (citos Indriķa hronikas norakstos: Drunwaldus, Drunalde) bija Tālavas valdnieka Tālivalža dēls, kas no 1214./1215. gada kā bīskapa Alberta vasalis valdīja tēva zemēs, kas 1224. gadā tika sadalītas starp Livonijas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni.
Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Personvārda sākotnējā rakstība nav skaidra. Ja par tā celmu pieņem vārdu drivi- (uzticīgs), tad tas latviski būtu rakstāms kā Drivivaldis. Turpretī, ja vārda celms ir druva, tad letu valdnieka vārds varētu būt Druvvaldis un šī vārda atskaņas varētu meklēt Druvienas nosaukumā.[1]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1214. gadā Tālivalža dēls Rameka kopā ar saviem brāļiem (Drivinaldu un citiem) Frēdelandes pilī Turaidā noslēdza līgumu ar bīskapa Alberta vietnieku Raceburgas bīskapu Filipu par pāriešanu katoļticībā un labprātīgi kļuva par Livonijas bīskapa vasaļiem.
1215. gadā sakalieši un ugauņi Trikātas pilī sagūstīja veco Tālavas valdnieku Tālivaldi un nežēlīgi dedzināja viņu dzīvu uz uguns, lai viņš uzrādītu visu savu naudu. Un viņš tiem sacīja: “Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu, jūs tomēr mani nededzinātu mazāk.” Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira. Tālivalža dēli Rameka un Drivinalds, atriebjoties kopā ar krustnešiem izsiroja igauņu zemes, kā rezultātā igauņi piekrita kristīties katoļu ticībā.[2] 1216. gadā Pleskavas krievi sadusmojās uz ugauņiem un tālaviešiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši Romas katoļu kristību, piedraudēja tiem ar karu un pieprasīja nodevas un meslus. Krievi atnāca arī uz Tālavas latgaļu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili.
Iespējams, ka Drivinalds ir miris 1216. gadā, jo vēlāk viņa vārds hronikās vairs nav pieminēts. Indriķa hronikā minēti arī Drivinalda brāļi Rameka un Varibuls, bet vienreiz minēts kāds vārdā nenosaukts Druvvalža brālis (XXIII, 9), kas krita kaujā pret sāmsaliešiem 1220. gadā. 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā pieminēts vienīgi viņa vecāka brāļa Ramekas vārds, kura zemes atradās Tālavas ziemeļu daļā pie Gaujas upes.
Tālavas zemju izlēņošana Tālivalža dēliem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. 1211.-1213. gadā un 1214. gadā Tālavā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs, kas bija Tālavas feodālais seniors un pats pārņēma valsts virsvadību. Pēc viņa atkārtotās padzīšanas no Tālavas virsvadību ieguva Tālivalža dēli Rameka, Drivinalds un Varibuls, kas 1214. gadā kļuva par Livonijas bīskapa Alberta vasaļiem, pretī saņemot savus pilsnovadus kā lēni.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Švābe, A. Tālava. Grām: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi Švābe, L. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>179.-210.lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. novembrī. Skatīts: 2015. gada 25. septembrī.
- ↑ Indriķa hronika XX. 3. PAR LETU KARAGĀJIENU PRET IGAUŅIEM. Arhivēts 2019. gada 20. maijā, Wayback Machine vietnē. Kad Tālibalda dēli Ramēķis un Drivinalds (filii Thalibaldi, Rameko et Drivinalde) redzēja, ka viņu tēvs ir miris, viņus pārņēma negantas dusmas pret igauņiem. Un viņi savāca letu karaspēku ar saviem draugiem un radiem, un kopā ar viņiem gāja Cēsu ordeņbrāļi ar citiem vāciešiem. Un viņi iebruka Ugaunijā, izlaupīja visus ciemus un pielika tiem uguni, un, atriebdami Tālibaldu, sadedzināja dzīvus visus vīriešus, ko varēja dabūt rokā, un nodedzināja visas igauņu pilis, lai tie nevarētu tajās patverties. Un viņi sameklēja tos tumšajās mežu slēptuvēs, un tie nekur nevarēja no viņiem noslēpties; un viņi tos vilka laukā no mežiem un nogalināja; to sievas un bērnus viņi aizveda sev līdzi gūstā, aizdzina zirgus un lopus, sagrāba daudz kara laupījuma un atgriezās savā zemē.