Beverīna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par latgaļu nocietinājumu. Par citām jēdziena Beverīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Beverīna jeb Bebernīne vai Bitarīna bija Tālavas latgaļu vecākā Tālivalža pils, kurā viņš valdījis līdz 1213. gadam. Beverīna kalpojusi ne tikai kā pārvaldes centrs, bet arī kā karavīru pulcēšanās vieta no plašas apkārtnes[1]. Tomēr līdz šodienai nav izdevies noteikt Beverīnas atrašanās vietu, kaut arī vairākas norādes liecina, ka pilskalns atradies tagadējās Valmieras pilsētas tiešā tuvumā. Indriķa hronikā minētais Beverīnas ceļš gājis gar Gaujas labo krastu cauri Imeras novadam. Pēdējo reizi Beverīna minēta 1216. gadā, kad Pleskavas kņaza karaspēks Beverīnas pili nodedzināja.

Beverīnas atrašanās vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1770. gadā A. F. Bīšings (Büsching) savā "Jaunajā Zemes aprakstā" rakstīja, ka "Burtnieku pils atrodas pie Būra ezera (See Bur), kas saucas arī par Astijervu vai Beverīnu".[2]

Mūsdienās, risinot Beverīnas atrašanās vietas jautājumu, no vēsturiskajiem avotiem izrietošās ziņas tiek savienotas ar arheoloģisko pieminekļu izvietojumu. Piemēram, Indriķa hronikā ir atrodamas sekojošas norādes uz Beverīnas atrašanās vietu:

  • no Beverīnas līdz Cēsīm ir samērā neliels attālums, kuru jātnieks var veikt vēla rudens nakts laikā turp un atpakaļ.
  • Ar Igauniju saistītie attālumi ir ievērojami lielāki — līdz Ugaunijas dienvidu robežai jāiet dienu un nakti (50–60 km), bet līdz Sakalai — 2 dienas un nakts (70– 80 km).
  • Hronikā minētais Beverīnas ceļš identificējams pie Briežezera, Gaujas labajā krastā, ar senu ceļu, kas, ejot ziemeļrietumu — dienvidaustrumu virzienā, šeit pa braslu šķērsoja Gauju.
  • Pils vairākkārt minēta Trikātas, kā arī tās vecāko — Tālivalža un tā dēlu saistībā, kas pierāda, ka tā bija Pleskavai pakļauto Tālavas latgaļu nocietinājums.

Iespējamas Beverīnas atrašanās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku pils, Zilaiskalns, Valmiera, Trikātas pilskalns, Pekas kalns, Tanīsa kalns, Rugāju pilskalniņš, Strenču krāces, Cimpēnu pilskalns, Viļumu pilskalns, Vaidavas pilskalns, Vaidavas „Oģēni”, Vijciema Celīškalns, Cērtenes pilskalns, Drusku pilskalns.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķa hronikas XII nodaļa PAR LETU PIRMO KARAGĀJIENU UZ SAKALU. Tad Beverīnas leti, noskumuši par savu ļaužu nāvi, kurus igauņi bija nokāvuši un sadedzinājuši, sūtīja pie visiem apkārtnes letiem, aicinādami viņus būt gataviem doties ceļā, lai, tiklīdz Dievs to atļaušot, atriebtos ienaidniekiem. Un tā notikās, ka Rūsiņš, drošsirdīgākais no letiem, un Varidots ar visiem letiem, kas bija viņu zemēs, lielā skaitā sanāca pie minētās Beverīnas pils. Sazvērējušies pret igauņiem, tie gatavojās izlaupīt viņu zemi un, apbruņojušies ar ieročiem, kādi viņiem bija, pavirzījās uz priekšu vienas dienas gājumu, tad atpūtā sakārtoja savu karaspēku un, iedami nakti un dienu, iebruka Sakalas novadā (..)
  2. Anton Friedrich Büsching. Neue Erdbeschreibung: Erster Theil, Welcher Dänemark, Norwegen, Schweden, das ganze rußische Reich, Preussen, Polen, Ungarn, und die europäische Türkey, enthält. Bohn, 1770 - 701 lpp.
  3. Valmieras novadpētniecības muzeja zinātniski praktiskās konferences ES MEKLĒJU BEVERĪNU (Valmiera, 27.-29. septembris, 2001.) ziņojumu tēzes

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Artūrs Goba „Cel̦š uz Bitarīnu” — Sprīdītis, Rīga 1990. {{ISBN|541000678X}}
  • Gints Skutāns „Ceļš uz Beverīnu?” — Latvijas Vēsture № 4, 1992.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]