Dzelzs Vilks (organizācija)

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par politisku organizāciju. Par citām jēdziena Dzelzs Vilks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Dzelzs Vilks
Geležinis Vilkas
Vadītājs Augustīns Voldemārs
Dibināta Maijs 1928
Likvidēta Decembris 1941
Biedri 4164 cilvēki
(1929. gada 1. jūnijā)
Politiskā pozīcija galēji labēja

Dzelzs Vilks (lietuviešu: Geležinis Vilkas) bija pusoficiāla lietuviešu nacionālistiska, militarizēta organizācija, kas darbojās 1928.—1930. gadā un kuru vadīja premjerministrs Augustīns Voldemārs. To 1927. gada beigās izveidoja valdošā Lietuvas Nacionālistu Savienība, lai palīdzētu apspiest savu opozīciju. Organizācija bija slepena, tā oficiāli darbojās kā sporta savienība no 1928. gada maija. Organizācijā bija vairāk nekā 4000 biedru.

Kad 1929. gada septembrī Voldemāru atcēla no premjerministra amata, prezidents Antanas Smetona mēģināja iecelt organizācijā savus cilvēkus. Kad šī taktika cieta neveiksmi, organizācija tika oficiāli slēgta 1930. gada 24. maijā. Tomēr Voldemāra atbalstītāji turpināja darboties un kļuva pazīstami kā Voldemarininkai ("voldemārieši"). Viņi plānoja vairākus pret Smetonu vērstus apvērsumus, kļuva arvien simpātiskāki pret fašismu un vācu okupācijas laikā Lietuvā bieži sadarbojās ar nacistiem. Dzelzs vilks tika īslaicīgi atjaunots 1941. gadā, lai atbalstītu pronacistisko Lietuvas Nacionālistu Partiju.

Dzelzs vilka dalībnieki 1929. gada 1. jūnijā[1]
Pēc profesijas Skaits %
Lauksaimnieki 1631 39,1%
Valdības darbinieki 1024 24,6%
Policijas darbinieki 551 13,2%
Studenti 523 12,6%
Amatnieki 192 4,6%
Strādnieki 98 2,7%
Citi 145 3,5%
Pēc vecuma Skaits %
jaunāki par 21 418 10%
no 21 līdz 40 3426 82,3%
Vairāk nekā 40 320 7,7%
Pēc militārā dienesta Skaits %
Rezerves virsnieki 194 4,7%
Rezerves karavīri 2126 51%
Aktīvā militārpersona 15 0,4%
Nav militāra 1829 43,9%
Kopā 4164 100%

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs Vilks sevi pasludināja par apolitisku organizāciju — tai nebija savas politiskās programmas un tā tikai aktīvi sargāja no pretvalstiskiem draudiem. Tomēr ļoti ātri Dzelzs Vilka vadītāji attīstīja savu ideoloģiju, noraidot demokrātiju par labu radikālismam un nacionālismam. Savā periodiskajā izdevumā Dzelzs Vilks neaizstāvēja savu šovinistisko ievirzi, taču noliedza jebkādas apsūdzības antisemītismā. Savos iekšējos dokumentos Dzelzs Vilks aizliedza jebkādus ekscesus pret ebrejiem, taču strādāja pie programmas, lai samazinātu ebreju ekonomisko ietekmi un atbalstītu lietuviešiem piederošos uzņēmumus.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]