Dāvids Hilberts

Dāvids Hilberts;
Dāvids Hilberts
Personīgā informācija
Dzimis	1862. gada 23. janvārī ; Kēnigsberga, Vācija
Miris	1943. gada 14. februārī (81 gads); Getingene, Vācija
Tautība	vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne	matemātika; filozofija
Darba vietas	Kēnigsbergas Universitāte; Getingenes Universitāte
Alma mater	Kēnigsbergas Universitāte
Pasniedzēji	Ferdinands fon Lindemanis
Studenti	Rihards Kurants, Emanuels Laskers, Hugo Steinhauss
Sasniegumi, atklājumi	Hilberta problēmas; Hilberta telpa

Dāvids Hilberts (vācu: David Hilbert, dzimis 1862. gada 23. janvāris, miris 1943. gada 14. februāris) bija vācu matemātiķis un loģiķis.

Oto un Marijas Hilbertu pirmdzimtais Dāvids ieraudzīja dienasgaismu 1862. gada 23. janvārī netālu no Kēnigsbergas, Prūsijas Karalistē. Dāvida tēvs kļuva par pilsētas tiesnesi un ģimene pārcēlās uz Kēnigsbergu. Laikā, kad Oto fon Bismarka sūtītā prūšu armija uzsāka Parīzes aplenkšanu, astoņgadīgais Dāvids devās uz sākumskolu. 1879. gadā (pēdējā ģimnāzijas mācību gadā) Dāvids pārgāja mācīties uz valsts skolu — Vilhelma ģimnāziju, — kur labāk tika pasniegta matemātika.

1880. gadā iestājās Kēnigsbergas universitātē. Pēc astoņu semestru studijām Hilberts aizstāvēja filozofijas doktora disertāciju, oriģināli izpētot dažu algebrisko formu invariantu īpašības. 1885. gadā Hilberts nolika valsts eksāmenu un ieguva ģimnāzijas skolotāja tiesības.

1886. gadā Hilberts devās uz Parīzi, tikās ar K. Žordānu, Ž. Darbū, Š. Ērmitu. Šajā pašā gadā viņš atgriezās Kēninsbergā, nolasīja lekciju par periodiskām funkcijām un ieguva privātdocenta nosaukumu, kļūdams par pasniedzēju. Sākās Hilberta ilgstošā un ļoti nozīmīga pedagoģiskā darbība. Savā pirmajā pasniedzēja semestrī viņš lasīja lekciju kursus invariantu teorijā un hidroanalītikā. No 1895. gada profesors Getingenes universitātē, izveidoja Getingenes matemātisko skolu.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie Hilberta darbi attiecas uz algebrisko invariantu teoriju, matemātikas pamatiem un matemātisko loģiku. Darbā "Ģeometrijas pamati" (1890.) aksiomātiski sakārtoja Eiklīda ģeometriju, kas lielā mērā noteica zināšanu aksiomatizācijas (aksiomātiskā metode) pētījumu tālāko attīstību. Liela nozīme ir Hilberta darbiem izteikumu rēķinu un predikātu rēķinu jomās. Savās publikācijās XX gs. sākumā viņš noformulēja pamatus jaunai pieejai matemātikas pamatojumiem, kas, no vienas puses radīja formālisma koncepciju matemātikas pamatojumos, bet no otras — ļāva rasties jaunai matemātikas nozarei: metamatemātikai.

Akadēmiķis A. Kolmogrovs iezīmēja 8 periodus Hilberta radošajā biogrāfijā, proti:

invariantu teorijas (1885—1893),
algebrisko skaitļu teorijas (1893—1898),
ģeometrijas pamatu teorijas (1898—1902),
Dirihlē principa,
variāciju rēķini un diferenciālvienādojumu teorijas (1900—1910),
Varinga problēmas risinājums (1908—1909),
matemātikas (1910—1922),
matemātikas pamatu laiks (1922—1939).

Rihards Kurants par Hilbertu: "Viņa dziļā intuīcija, radošā enerģija un neatkārtojamā matemātiskās domāšanas oriģinalitāte, interešu plašums un daudzveidība darīja viņu par celmlauzi, pirmatklājēju daudzās matemātikas nozarēs."