Džovanni Džentile (itāļu: Giovanni Gentile; dzimis 1875. gada 30. maijā, miris 1944. gada 15. aprīlī) bija itāļu filozofs un valsts darbinieks, viens no redzamākajiem fašisma ideologiem.
Dzimis Sicīlijā, aptiekāra ģimenē. Pasniedza dažādās universitātēs līdz 1917. gadā kļuva par Romas"La Sapienza" universitātes filozofijas vēstures profesoru. No 1903. līdz 1922. gadam sadarbojās ar Benedeto Kroči, kopā izdodot žurnālu La Critica. Abu filozofu attiecības pārtrūka, jo Džentile pieņēma fašisma kustību, turpretim Kroče kļuva par tās redzamu kritiķi. 1922. gadā Džentile kļuva par izglītības ministru Musolīni valdībā un veica Itālijā skolu reformu. 1925. gadā tika publicēts Džentiles radīts "Fašistu intelektuāļu manifests" (Manifesto degli intellettuali fascisti), kuru citu starpā bija parakstījuši arī Kurcio Malaparte, Filipo Tomāzo Marineti, Luidži Pirandello, Džuzepe Ungareti. Džentile arī radījis 1932. gadā publicētās esejas "Fašisma doktrīna" (La dottrina del fascismo) pirmo daļu, kaut arī oficiāli par visu daļu autoru atzina Musolīni. Pēc tam, kad 1943. gadā Musolīni tika gāzts, Džentile atbalstīja Itālijas Sociālās Republikas izveidi un tika iecelts par Itālijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. 1944. gadā Džentili Florencē atentātā nogalināja antifašistiskie partizāni.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džovanni Džentile.
