Pāriet uz saturu

Eiropas Komisija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no EK)
Eiropas Komisija
Abreviatūra EK (agrāk - EKK)
Izveidots 1958
Tips Eiropas Savienības institūcija
Mērķis ES izpildvara
Galvenā mītne Brisele, Beļģija
Atrašanās vieta
Darbības reģions
Eiropas Savienība
Oficiālās valodas
angļu, franču, vācu (kā darba valodas)
Urzula fon der Laiena
Personāls
ap 23 000
Tīmekļa vietne Eiropas Komisija
Eiropas Komisija (Brisele)
Eiropas Komisijas loma lēmumu pieņemšanas procesā

Eiropas Komisija (saīsinājumā EK, agrāk formāli Eiropas Kopienu Komisija (EKK)) ir Eiropas Savienības (ES) izpildvara, lielākā no ES institūcijām.[1] Tai ir tiesības ierosināt jaunus likumprojektus un citus normatīvos aktus. Komisija sastāv no 28 komisāriem, no kuriem viens ir Eiropas Komisijas prezidents (kopš 2019. gada 1. decembra Urzula fon der Laiena no Vācijas). Komisārus nominē dalībvalstis (pa vienam no katras ES dalībvalsts) uz pieciem gadiem.

Komisiju apstiprina Eiropas Parlaments. Tas var atlaist Komisiju, izsakot tai neuzticību. Komisijas prezidentam ar pārējo komisāru piekrišanu ir arī tiesības pieprasīt atsevišķu komisijas locekļu atkāpšanos no amata.[2]

Terminu "Eiropas Komisija" mēdz lietot divējādi. Šaurākā izpratnē to attiecina uz 28 Komisijas locekļiem, kas darbojas kā ministru kabinets. Bet plašākā nozīmē šo nosaukumu attiecina uz komisāru pārraudzībā esošo administratīvo aparātu, kura dažādās struktūrās strādā ap 23 000 darbinieku.[3]

Urzulas fon der Leienas komisija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2019. gada 16. jūlijā Eiropas Parlaments ar balsu vairākumu (383 par, 327 pret) par Eiropas Komisijas prezidenti ievēlēja Urzulu fon der Leieni. 10. septembrī viņa iepazīstināja ar piedāvājumu nākamajam EK komisāru kolēģijas sastāvam pilnvaru termiņam no 2019. līdz 2024. gadam.[4]

Komisāri nepārstāv savas valstis, bet visas Savienības iedzīvotāju kopīgās intereses. Komisāri nedrīkst prasīt vai saņemt jebkādas vadlīnijas no savām valdībām vai citām nacionālām institūcijām, un dalībvalstīm savukārt ir jārespektē Komisijas locekļu neatkarība. Katrs komisārs ir atbildīgs par vairākām jomām, kā arī par vienu vai vairākām no Komisijas „ministrijām”, ko sauc par ģenerāldirektorātiem. Katrs komisārs uzņemas atbildību par kādu nozari, un vada atbilstošo departamentu, kas ir daļa no administratīvas struktūras ar vairākiem tūkstošiem ierēdņu (pavisam kopā nodarbināti ap 23 000 darbinieku - ierēdņi, sekretāri un tulki).[5][6]

Komisijas uzdevums ir ierosināt jaunus likumprojektus un citus normatīvos aktus, kā arī:

  • līdzdalība un pārrunas visos normatīvo aktu pieņemšanas posmos;
  • ES finansu administrēšana;
  • strukturālo fondu uzraudzība;
  • sekot līdzi ES likumu pareizai piemērošanai un reaģēt likumu pārkāpšanas gadījumos;
  • vest sarunas ar citām valstīm vai starptautiskām organizācijām ES vārdā; u.c. uzdevumi.

Komisija aizstāv Eiropas Savienības kā vienota veseluma intereses.[2] Institūcija ir atbildīga par likumdošanas piedāvājumiem, Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu, Savienības līgumu atbalstīšanu un par Savienības ikdienas darbu.[7]

  1. "Eiropas Komisija". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 03.10.2023)
  2. 2,0 2,1 «(latviski) Eiropas Komisija». europa.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 23. februārī. Skatīts: 2009. gada 13. februārī.
  3. EC.europa.eu
  4. Kāda būs jaunā Eiropas Komisija? Portfeļu sadalījums lsm.lv 2019. gada 10. septembrī
  5. European Commission. «Departments (Directorates-General) and services».
  6. European Commission. «About the European Commission».
  7. «(angliski) Institutions of the EU: The European Commission». Europa (web portal). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-23. Skatīts: 2007-06-18.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]