Eižens Počs
| Eižens Počs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas PSR ārlietu ministrs | |
|
Amatā 1989. gads — 1990. gads | |
| Priekštecis | Leonards Bartkevičs |
| Pēctecis | Jānis Jurkāns[a] |
|
| |
| Dzimšanas dati | 1939. gadā |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Komunistiskā partija |
| [a] kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs | |
Eižens Počs (dzimis 1939. gadā) ir bijušais PSRS diplomāts un Latvijas PSR sabiedriskais darbinieks. Latvijas PSR ārlietu ministrs (1989—1990).
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1939. gada 28. martā Viļānu pagastā zemnieka Antona Poča un viņa sievas Teklas, dzimušas Pastares, piecu bērnu ģimenē. Mācījās Viļānu vidusskolā[1] 1962. gadā absolvēja studijas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un sāka strādāt par skolotāju Dekšāru astoņgadīgajā skolā. Pēc dienesta Baltijas kara flotē viņu iecēla par Latvijas Komjaunatnes (LĻKJS) CK instruktoru. 1966. gadā apprecējās ar Gunu Melni, piedzima divas meitas.[2] 1967. gadā kļuva par LĻKJS Limbažu rajona komitejas sekretāru.
No 1971. līdz 1974. gadam studēja PSRS Ārlietu ministrijas Augstākajā diplomātiskajā skolā, pēc bija PSRS vēstniecības ASV pirmais sekretārs (1974-1980), tad PSRS Ārlietu ministrijas padomnieks Maskavā (1980-1985), PSRS ģenerālkonsuls Indonēzijā (1985-1988) un PSRS Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta vadītāja pirmais vietnieks (1988-1989). Atmodas kustības laikā 1989. gadā viņu iecēla par Latvijas PSR ārlietu ministru. Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Poču iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[3]
1990. gada 22. maijā Eižens Počs līdz ar visu Viļņa Breša valdību atkāpās no amata, un jaunajā Godmaņa valdībā ārlietu ministra portfelis tika piešķirts Jānim Jurkānam. No 1990. gada 14. augusta līdz 1992. gada 31. decembrim Eižens Počs bija PSRS, tad Krievijas Federācijas vēstnieks Zambijas Republikā. 1993. gada 12. martā viņš bija viens no paziņojuma “Mūsu sāpe — Latvija” parakstītājiem, aicinot balsot 5. Saeimas vēlēšanās par "Republikas platformu". 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā nesekmīgi kandidēja no Latvijas Vienības partijas saraksta.[4] Tajā pašā laikā strādājis par Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūta lektoru un SIA “Livingstons” direktoru.[5] No 1996. līdz 2010. gadam — "Ventspils naftas" pārstāvniecības vadītājs Maskavā.
Darbi
[labot | labot pirmkodu]2023. gadā publicēja atmiņu krājumu "Počs PSRS un Latvijas diplomātijas gaiteņos".[6] Otrais būtiski papildinātais izdevums — “Laikmeta krustpunktā: Diplomāta atklāsmes” (2024).
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ “Laikmeta krustpunktā. Diplomāta atklāsmes” Mārupes novads: Goldberg Trust, 2024
- ↑ Ina Eglīte. «Eižens Počs - tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam». Neatkarīgā Cīņa, 1993-02-10. 1.–2. lpp.[novecojusi saite]
- ↑ Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.
- ↑ Latvijas PSR bija Ārlietu ministrija. Patiešām bija?! ARNIS KLUINIS neatkariga.nra.lv 05.09.2021.
- ↑ vestnesis.lv. «Latvijas Vienības partija - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-09.
- ↑ «Počs PSRS un Latvijas diplomātijas gaiteņos». www.janisroze.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-09.[novecojusi saite]
|