Elizabete Petrovna

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Elizabete I Romanova)
Jump to navigation Jump to search
Elizabete Petrovna
Елизавета Петровна
Carle Vanloo, Portrait de l’impératrice Élisabeth Petrovna (1760).jpg
Elizabete Petrovna (Šarla van Loo glezna)
Krievijas imperatore
Amatā
1741. gada 6. decembris — 1762. gada 5. janvāris
Priekštecis Ivans VI
Pēctecis Pēteris III

Dzimšanas dati 1709. gada 29. decembris
Kolomenska, Krievijas impērija
(tagad Maskavā, Karogs: Krievija Krievija)
Miršanas dati 1762. gada 5. janvāris
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrāle, Sanktpēterburga
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Pēteris I
Māte Katrīna I
Dzīvesbiedrs(-e) Aleksejs Razumovskis
Reliģija pareizticība
Paraksts SignatureElizabethPetrovna.jpg

Elizabete Petrovna Romanova (krievu: Елизавета Петровна Романова arī Elizabete I; dzimusi 1709. gada 29. decembrī, mirusi 1762. gada 5. janvārī), Krievijas impērijas imperatore no 1741. līdz 1762. gadam. Pēdējā Romanovu dinastijas pārstāve, turpmāk valdot Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijai.

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elizabete jaunībā

Dzimusi 1709. gada 29. decembrī Kolomenskā (netālu no Maskavas) kā Krievijas cara Pētera I un viņa mīļākās Martas Skavronskas meita. Pēc vecāku laulībām 1712. gadā Elizabete tiek leģitimizēta un saņem titulu "cariene", bet 1721. gada 23. decembrī "cēzariene", kā iespējamā troņmantiniece.

Labi izglītota, reliģioza, laba dejotāja un jātniece. Runāja itāliski, vāciski un franciski. Pēteris I bija iedomājies viņu izprecināt Francijas karalim Luijam XV. Franči no šādas iespējas atteicās, pamatojoties ar princeses neleģitīmo izcelsmi. Pēc tēva nāves 1725. gadā un mātes nāves 1727. gadā Elizabete netika uzskatīta par nopietnu troņa pretendenti, politikā neiesaistījās, laiku pavadot izklaidēs un kopā ar savu mīļāko, gvardes virsnieku Alekseju Šubinu. Katrīna I savā testamentā bija minējusi Elizabeti kā iespējamo valdnieci, taču tronī kāpa mazgadīgais Pēteris II. Pēc Annas I kāpšanas tronī 1730. gadā, Elizabete turpināja dzīvot izlaidīgu dzīvi, tērējot lielas naudas summas. Elizabete ir skaista, gara auguma sieviete, kas neslēpj savu figūru, ģērbjoties vīriešu uniformās. Anna regulāri brīdināja jauno sievieti, ka nosūtīs viņu uz klosteri, ja viņa nelabosies un 1732. gadā izsūtīja Alekseju Šubinu uz Sibīriju. Par vienu no Elizabetes mīļākajiem, un kā baumots, arī slepeno vīru kļuva ukraiņu kazaks Aleksejs Razumovskis.

Imperatore[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1744. gadā

Anna I par savu mantinieku iecēla jaundzimušo Ivanu VI, kuru daudzi krievu augstmaņi un gvardes virsnieki uzskatīja par ārzemnieku (tēvs vācietis, māte pa pusei vāciete). Pieauga neapmierinātība ar vāciešu varu, kam par alternatīvu uzskatīja Pētera I meitu Elizabeti. Reģente ir informēta par briestošo sazvērestību, taču Elizabete to personīgi noliedz. Savu atbalstītāju pierunāta un ar gvardes Preobraženskas pulka atbalstu, 1741. gada 25. novembrī Elizabete vada valsts apvērsumu, gāžot reģenti Annu Leopoldovnu. Apvērsumā piedalās ap 300 karevju un tas notiek bez asinsizliešanas. Ivans VI un viņa vecāki atlikušo mūžu pavada ieslodzījumā un trimdā. Elizabeti kronēja 1742. gada 25. aprīlī Maskavā. Ceremonijās laikā viņa paņem kroni no garīdznieka rokām un kronē sevi.

Annas I valdības un karaspēka vadītāji Ostermans un Minihs krīt nežēlastībā, tiek izsūtīti uz Sibīriju, no kurienes atgriežas Dolgoruku dzimtas pārstāvji. Vāciešu un vācbaltiešu vietā vadošajos amatos iecēla krievu augstmaņus. Pēc kāpšanas tronī Elizabete piešķīra jaunas privilēģijas gvardei, savukārt Preobraženskas pulka rotu, kura veica apvērsumu, izdalīja kā īpašu elitāru gvardes daļu — "Leibkompāniju".

Iekšpolitikā notika zināma atgriešanās pie Pētera I valdīšanas stila un metodēm. Likvidē Annas laikā izveidoto ministru kabinetu, atjauno Senātu, kolēģijas, Galveno maģistrātu. 1754. gadā izveidota komisija jauna likumu krājuma izveidošanai — bija nepieciešams turpināt baznīcas zemju sekularizāciju, nostiprināt muižniecības privilēģijas, valsts policejisko pārvaldi. Notiek izteikta virzība uz absolūtismu. Kas neraksturīgi Pēterim I — Elizabete 1756. gadā atcēla nāvessodu. Reliģisko jūtu vadīta viņa paziņoja par nāvessodu izbeigšanu, tos aizstāja ar smagiem miesassodiem, pēršanu un mēles nogriešanu, kas arī nereti beidzās ar sodītā nāvi. Valdniece ziedoja lielas summas pareizticīgajai baznīcai. 1747. gadā dibināta Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija, 1755. gadā Maskavas universitāte, celtas pilis Carskoje selo un Pēterhofā.

Elizabete ātri zaudē interesi par valsts vadīšanas detaļām, atgriežoties pie jautra dzīvesveida un masku ballēm. Elizabete baidās no sazvērestībām. Gulēt iet tikai agrā rītā, bieži maina dzīvesvietu. Valsts dokumenti paliek neparakstīti mēnešiem ilgi. Iepriekš galmā dominējošo vācu valodu aizvieto Elizabetes runātā franču valoda, kas krievu aristokrātijā dominē līdz pat 1917. gada revolūcijai. Valsti vada Mihails un Romans Voroncovi, Pjotrs un Ivans Šuvalovi, Aleksejs Bestuževs-Rjumins.[1]

Attiecības ar Razumovski beidzas 1749. gadā, kad par 40 gadīgās imperatores jauno mīļāko kļūst 22 gadus vecais Ivans Šuvalovs. Savu pozīciju viņš izmanto, lai atbalstītu zinātnes un mākslas, atbalstot universitāti un mākslas akadēmiju. Kā Elizabetes privātsekretārs viņš kontrolē Elizabetes korespondenci.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau Annas Leopoldovnas varas laikā sākās karš ar Zviedriju, kas beidzas 1743. gadā ar Krievijas uzvaru un Somijas sadalīšanu. Zviedrija nonāca spēcīgā Krievijas ietekmē. Galvenā Krievijas sabiedrotā Eiropā bija Austrijas erchercogiste. 1745. gadā Krievijas atbalstīja Austriju karā par Austrijas mantojumu ar Prūsijas karalisti. Lai arī Krievijai nebija nekādu interešu šajā konfliktā, koalīcijā ar Austriju un Franciju Krievija iesaistījās Septiņgadu karā pret Prūsiju. Krievija gūst nozīmīgas uzvaras, gūstā krīt 50 000 prūšu kareivju. Krievu karaspēks izceļas ar laupīšanām un nekārtīgu uzvedību. Tiek okupēta Kēnigsberga un Berlīne. Elizabete mirst pirms miera noslēgšanas un viņas mantinieks Pēteris III atsakās no visiem Krievijas iekarojumiem.

Nāve un mantinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par savu mantinieku Elizabete iecēla savas 1727. gadā mirušās vecākās māsas Annas Petrovnas dēlu Holšteinas-Gottorpas hercogu Kārli Pēteri Ulrihu (nākamo Pēteri III), kuru 1742. gadā pārveda uz Krieviju un kristīja pareizticībā. 1746. gada maijā viņu izprecināja otrās pakāpes māsīcai Sofijai Frederikai Augustai (nākamā Katrīna II). Sākotnēji labās Elizabetes un troņmantinieka attiecības drīz sabojājās.[1] Pēteris galvenokārt nodarbojās ar savas sardzes vienības dresūru un dzeršanu ar vācu virsniekiem. Abiem laulātajiem ir virkne mīļāko, un 1754. gadā piedzimst Pāvels Petrovičs, nākamais Pāvils I.

Vairākus gadus pirms nāves Elizabetei sākās veselības problēmas. Jautro baļļu vietā viņa ieslēdzās Carskoje selo pilī. Mira 1761. gada 25. decembrī, neatstājot bērnus, lai arī tika baumots par viņas slepenām kāzām ar Razumovski un trīs bērniem. Apbedīta 1762. gada 3. februārī. Pēc sevis viņa atstāj 15 000 kleitu, tūkstošiem kurpju pāru, personīgos parādus un iesāktu Ziemas pili, kuras celtniecībai velta lielus līdzekļus.

Pilnais tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elizabetes zelta (1.59 g) rublis, kalts 1756. gadā

Kā Krievijas imperatore Elizabete I svarīgākos valsts dokumentus parakstīja kā "Igaunijas un Livonijas (Vidzemes)" kņaziene, kas Rietumu izpratnē atbilda šo pakļauto zemju hercogienes titulam:

"Ar Dieva veicinošo žēlastību, Mēs, Elizabete Pirmā, Lielkrievijas, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas imperatore un patvaldniece, Kazaņas cariene, Astrahaņas cariene, Sibīrijas cariene, Pleskavas valdniece un Smoļenskas lielkņaziene, Igaunijas, Livonijas, Karēlijas, Tveras, Jugoras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņaziene, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udorskas, Obdorskas, Kondijas lielkņaziene un visas ziemeļu zemes valdniece, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu u.c. mantotā pavēlniece un īpašniece."

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Elizabeth Petrovna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 31. decembrī. Skatīts: 2019. gada 1. janvārī.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Россия и Романовы: Россия под скипетром Романовых. Очерки из русской истории за время с 1613 по 1913 год / под.ред. П. Н. Жуковича. — М.: Россия; Ростов-на-Дону: Танаис, 1992 г.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Royal Coat of arms of Russia (17th century).svg Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ivans VI
Krievijas imperatore
1741—1761
Pēctecis:
Pēteris III