Absolūtisms

Fridrihs II

Absolūtisms ir monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara.

Pastāv dažādas, pat visai atšķirīgas absolūtisma kā politiskas sistēmas definīcijas. Ikdienas līmenī absolūtismu definē kā neierobežotu monarha varu, taču jāņem vērā, ka līdzās tomēr pastāvēja visdažādākie padomdevēja institūti, kuros piedalījās brīvo kārtu pārstāvji. Tā ka tīrā veidā absolūtisms nekur nerealizējās, jo:

• tam traucēja reģionālās starpvaras (aristokrātija);
• kārtu ietekme netika pilnīgi iznīcināta (pilsētas monarham ir nepieciešamas kā atbalsts pret pārāk lielu aristokrātijas un baznīcas varu).

Jauno laiku sākumā Eiropā iezīmējas varas koncentrācijas tendences viena monarha rokās un šī monarha varas palielināšanās. Veidojās troņa mantošanas kārtība. Taču jebkura parādība vai vēsturisks process ir ierobežots laikā un telpā. Tāpēc arī absolūtisms var būt ierobežots laikā un saistīts ar viena konkrēta monarha valdīšanu, tā autoritāti un spēju pārvaldīt valsti. Bieži vien katram jaunam monarham pēc kāpšanas tronī bija jāatjauno sava absolūtā vara. Zinātniskajā literatūrā pastāv termins "teritoriālais absolūtisms".

Absolūtisms Eiropā veidojās XVII—XVIII gs., bet Spānijā mazliet agrāk nekā citās valstīs (XVI). Tā galvenās pazīmes:

• no monarha atkarīgas trešās kārtas izvirzīšanās, kas pamazām pārņem aristokrātijas funkcijas valsts pārvaldē;
• centralizēts birokrātiskais aparāts un centralizēta armija, ko uztur no valsts kases;
• valdnieks dominē pār reģionālās aristokrātijas pretenzijām uz autonomiju;
• īpašumtiesības un kultūru nepakļauj valsts kontrolei.

Jau XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja institūti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. Kārtu pārstāvniecība).

Tomēr šim periodam ir raksturīga arī kārtu pretošanās valdnieka autoritātei (bieži vien jaunajam valdniekam, lai nostiprinātos tronī, nācās ievērojami pakļauties kārtu spiedienam). Taču ir raksturīga tendence: vienlaicīgi ar valsts apvienošanas un varas centralizācijas politikas panākumiem valdnieki sāka pamazām atteikties no kārtu pārstāvniecības augstāko institūtu palīdzības valsts pārvaldē (valsti jau varēja itin labi pārvaldīt profesionālā ierēdniecība, un kārtu pārstāvju sapulces sāka sasaukt aizvien retāk un retāk, tikai ļoti svarīgu jautājumu izlemšanai). Absolūtisma tendences bija ierobežotas laikā un saistītas ar viena konkrēta valdnieka personības spēku un spēju pārvaldīt valsti atbilstoši saviem priekšstatiem (t.s. teritoriālais absolūtisms). Tikai XVII—XVIII gs. var sākt runāt par absolūtismu kā par politisku sistēmu.

Absolūtisms Eiropā

Spānijā absolūtisms izveidojās XVI gs., kad tika pabeigta Pireneju pussalas zemju apvienošana (izņemot Portugāli). Pēc Filipa II gribas jaunajai valstij tika izveidota jauna galvaspilsēta — Madride. Provinču autonomija tika ievērojami samazināta, un līdz ar to to kārtu pārstāvniecības institūts — kortesi — zaudēja ietekmi visas valsts pārvaldē. To veicināja valsts kases neatkarība no tiem: lielāko daļu ienākumu deva aizjūras provinču (it īpaši Nīderlandes) nodokļi un koloniju piegādātās bagātības. Monarhs ieguva pilnīgu neatkarību no kārtām.

Anglijā absolūtisma tendences parādījās Elizabetes I Tjudores laikā un turpinājās Stjuartu dinastijas valdīšanas laikā, līdz 1640.—1642. gadā parlaments sāka valsts politiskās sistēmas maiņu. 1649. gadā pēc parlamenta lēmuma karalim Čārlzam I nocirta galvu; kopš tā laika republika nomaina parlamentāro monarhiju un otrādi, bet par absolūtismu Anglijā runāt nevar.

Francijā absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap XVII gs. vidu. XV gs. otrajā pusē un XVI gs. sākumā tika pabeigta Francijas apvienošana ar militāru spēku; lai to īstenotu, nācās spēcīgi ierobežot provinču autonomiju. Karla VIII (1483—1498) un Luija XII (1498—1518) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus (tikai sevišķi svarīgos jautājumos). Valdnieka varu XVI—XVII gs. tā nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments — augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts. Taču monarha un aristokrātijas attiecības bija visai sarežģītas (galu galā, daudzas aristokrātu dzimtas bija tikpat dižciltīgas un arī varēja pretendēt uz troni). XVI gs. monarha autoritāti un ietekmi nostiprināja Francijas iesaistīšanās starptautiskos konfliktos. 1516. gadā tika noslēgts Boloņas konkordāts: Fransuā I (1515—1547) un pāvesta vienošanās paredzēja Francijas karalim tiesības iecelt tur augstāko garīdzniecību. Francijā veidojās nacionāla gallikāņu baznīca. Ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt ģenerālštatus (tos sasauca tikai 1614. gadā, lai apspriestu valsts ienākumu palielināšanas iespējas). Kardināls Rišeljē (1629—1642), kurš veica savā ziņā arī premjera funkcijas, īstenoja ļoti efektīvu karaļa varas un valsts centralizācijas nostiprināšanas politiku:

• spēcīga centralizācija (subordinācijas ievērošana);
• reformēta valsts administratīvā sistēma;
• tika likvidēta vecā provinču sistēma un valsts sadalīta 32 apgabalos, ko pārvalda karaļa komisārs kam ir tiesu, finanšu un izpildvara;
• aristokrātu privilēģiju ierobežošana (divkauju aizliegums utt.);
• pēc Nantes edikta atcelšanas 1629. gadā savas īpašās tiesības zaudēja Parīzes parlaments, karaļa rokās pārgāja likumdošanas vara;
• veiksmīga piedalīšanās 30 gadu karā.

Šo viņa politiku turpināja kardināls Mazarini:

• laikā no 1640. līdz 1650. gadam tika apspiesta frondas (aristokrātu partijas) sacelšanās un likvidēta iekšējo nocietinājumu (cietokšņu) sistēma;
• ģenerālštati tiek aizmirsti;
• aristokrātiju piespiež pārvākties no provinces uz Parīzi, kur tie tiek pakļauti pilnīgai valsts ierēdņu kontrolei un opozīcija nav iespējama.

Luija XIV (1643—1715) un Luija XV (1715—1774) laikā var droši runāt par absolūtismu Francijā. XVII gs. otrajā pusē karaļa personībai vairs nebija īpašas nozīmes: valsts politiskā sistēma bija pilnībā izveidojusies un varēja pastāvēt neatkarīgi no monarha politiskā talanta. Absolūtisms balstījās uz labi pārdomātu un noregulētu valsts pārvaldes mehānismu. Viens no augstākajiem valsts ierēdņiem bija galvenais finanšu kontrolieris, kura pārziņā atradās svarīgākās saimniecības nozares (lauksaimniecība, rūpniecība, komunikācijas, tirdzniecība). Valsts sekretāri par savā pārziņā esošajām nozarēm ziņoja tieši karalim. Luija IV laikā Francija kļūst par koloniālu lielvalsti. Žana Batista Kolbēra darbības laikā (no 1665. gada — galvenais finanšu kontrolieris) jauno koloniju ienākumi un pārdomātā ekonomiskā politika veicināja strauju valsts uzplaukumu. Francija militāri, ekonomiski un kulturāli sāk dominēt Eiropā.

Apgaismotais absolūtisms

Apgaismotais absolūtisms bija valsts pārvades forma, kurā absolūtais valdnieks realizēja pārvaldes reformas apgaismības ideju garā.

"Vecās kārtības" izpausmes, kuras kritizēja apgaismes domātāji, visā Eiropā bija līdzīgas: sociālās pretrunas; valsts un Baznīcas savstarpējās attiecības, neapmierinoša saimnieciskās dzīves attīstība u. c.

Tā kā lielākā daļa tā laika Eiropas monarhu bērnībā un jaunībā bija guvuši labu izglītību, bet viņu bibliotēkās atradās izcilāko domātāju darbi, tas neizbēgami ietekmēja šo monarhu pasaules uzskatu (pat gadījumos, kad viņi izraudzījās īstenot konservatīvu politiku, par atskaites punktu kalpoja teorētisko darbu atziņas). Populāra bija Voltēra doma, ka izglītots un tālredzīgs monarhs var novērst sabiedrībā pastāvošo ļaunumu un nodrošināt sabiedrības attīstību atbilstoši "laika garam". Prūsijas karalis Fridrihs II daudz diskutēja ar Voltēru, Krievijas imperatore Katrīna II ilgi sarakstījās ar Voltēru. Ruso un Monteskjē darbi ietekmēja vairāku viņas teorētisko dokumentu izveidi. Vēstures literatūrā valsts politiku, kur valdošais monarhs cenšas apvienot absolūto monarhiju ar reformām, kuras nodrošinātu valsts attīstību un uzplaukumu, dēvē par "apgaismoto absolūtismu". Apgaismoto absolūtismu var attiecināt uz Krievijas Katrīnu II (1762—1796), Prūsijas Fridrihu II (1740—1786), Austrijas Jozefu II (1780—1790), Spānijas Kārli III (1759—1788), Zviedrijas Gustavu III (1771—1792).

Apgaismotā absolūtisma pamatpazīmes:

• lielāka baznīcas īpašumu kontrole (dažkārt pat aplikšana ar nodokļiem);
• Romas katoļu baznīcas ietekmes samazināšana (izraida jezuītus no Portugāles 1759, Francijas 1764, Spānijas 1767), reliģiskās tolerances ieviešana;
• laicīgo izglītības iestāžu skaita pieaugums, baznīca zaudē izglītības monopolu;
• likvidē iekšējās muitas un veicina iekšējā tirgus attīstību;
• modernizē nodokļu politiku (līdz XVIII gs. zemnieki maksā nodokļus nevis valstij, bet muižniekam);
• tiesu reformas (vienoti likumi, tiesas neatkarība no vietējās varas);
• dzimtbūšanas likvidēšana.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)