Emīlija Krustiņsone

Emīlija Krustiņsone (1890—1981) bija latviešu komuniste.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1890. gada 28. decembrī Liepkalna-Ozolu pagastā rentnieka Mārtiņa Krustiņsona ģimenē, viņai bija māsas Elizabete (Elza) un Marta Krustiņsones.

1910. gadā kļuva par Latvijas Sociāldemokrātijas biedri, Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Petrogradu, kur piedalījās Oktobra revolūcijas notikumos. 1919. gadā darbojās Latvijas SPR, pēc tās sagrāves darbojās pagrīdē. 1922. gadā pēc aresta Emīliju Krustiņsoni apmaiņas kārtībā izsūtīja uz Krieviju. 1929. gadā viņa pabeidza studijas Ļeņingradas Universitātē un strādāja Ļeņingradas valsts arhīvā, bija šī arhīva direktore (1935—1937). NKVD "Latviešu operācijas" laikā Krustiņsoni 1938. gadā arestēja, izslēdza no boļševiku partijas un kopā ar meitu Elgu un mazdēlu Aleksandru Bojarski izsūtīja uz Vologdas apgabala Šangajevas sādžu. 1941. gadā Emīliju Krustiņsoni atjaunoja partijā un atļāva atgriezties Ļeningradā, kur blokādes laikā viņa strādāja hospitālī. No 1943. gada dzīvoja pie māsasmeitas Lilijas Lencmanes Rostovā.

Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gadā viņa atgriezās dzimtenē, strādāja par Jelgavas dzimtsarakstu nodaļas pārzini un Jelgavas partijas komitejā, bet no 1946. gada bija Jelgavas Valsts Zinātniskās bibliotēkas direktore. 1957. gadā viņa pensionējās, taču turpināja piedalīties Latvijas Komunistiskās partijas kongresos.

Mirusi 1981. gada 30. martā.^[1]