Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas SPR)
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Padomju Latviju no 1918. līdz 1920. gadam. Par vēlāko PSRS sastāvdaļu skatīt rakstu Latvijas PSR.
Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Padomju Krievijas satelītvalsts
Flag of Latvia.svg
 
United Baltic Duchy flag.svg
1918 – 1920 Flag of Latvia.svg
Flag Coat of arms
LSPR karogs LSPR ģerbonis
Devīze
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Pārvaldes centrs Rīga (1919. gada janvārī-maijā),
Rēzekne (1919. gada maijā - 1920. gada janvārī)
Valoda(s) latviešu, latgaliešu, krievu
Valdība proletariāta diktatūra
Latvijas Padomju Valdības priekšsēdētājs Pēteris Stučka
Vēsture
 - Dibināta 1918
 - Likvidēta 1920
Nauda rublis
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas Konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas ķēniņvalsts, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR), sākotnēji Latvijas Padomju Republika[1] bija Padomju Krievijas militārā iebrukuma rezultātā izveidota komunistu valsts mūsdienu Latvijas teritorijas lielākajā daļā, kas 1918.—1920. gada Latvijas brīvības cīņu laikā pastāvēja vienlaikus ar Tautas padomes izveidoto Latvijas Pagaidu valdību.

Pēc tam, kad 1918. gadā Vācijas impērija noslēdza 11. novembra Kompjeņas pamieru ar Rietumu Antantes valstīm, 13. novembrī Padomju Krievija lauza 1918. gada marta Brestļitovskas miera līgumu ar Vāciju, un sāka iebrukumu Vācijas kontrolē nodotajās Krievijas impērijas rietumu zemēs. Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Latvijā. "Atjaunošanas" konceptu vēlāk plaši izmantoja LPSR vēsturnieki, pamatojot, ka Krievijas revolūcijas laikā Latvijas iedzīvotāji brīvprātīgi izveidoja Iskolatstrela republiku, kurai pēc dažiem vācu okupācijas mēnešiem sekoja LSPR un 1940. gadā, pēc padomju varas "atjaunošanas", izveidojās LPSR. Tādējādi buržuāziskā Latvijas republika bija mākslīgs veidojums, kas ar angļu un vācu imperiālistu atbalstu tikai uz 20 gadiem pārtrauca padomju varu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Krievijas armijas ofensīva un frontes pārvietošanās no 1918. gada novembra (zilā līnija) līdz 1919. gada janvāra beigām (sarkanā līnija).

Strādnieki un bezzemnieki 1918. gada novembra vidū visā Latvija sāka organizēt padomes, un organizēt kaujas grupas, pieprasot padomju varas izveidošanu. 15. novembrī nodibinās Liepājas strādnieku padome. Padomes nodibinās arī citur Latvijā. Rīgā notiek strādnieku mītiņi. Strādnieku padomes daudzviet pieņēma Pagaidu valdībai naidīgas rezolūcijas.

Jau kopš 1912. gada Latvijas Sociāldemokrātija bija sašķēlusies menševiku un boļševiku spārnos. Boļševiku spārna 1918. gada 18.-19. novembra 17. konference Rīgā pieņēma rezolūciju, kurā rakstīja: "Latvijas savienotā komūna jeb Latvijas komūna ir Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas sastāvdaļa." Tā aicināja gatavot revolucionāru sacelšanos, izveidojot Revolucionārās kara komitejas. Sacelšanās organizēšanai izveido Revolucionāro kara komiteju kurā darbojas Jānis Šilfs, J.Zukovskis, J.Mirāms, O.Dzenis un J.Zariņš.[2]

Ar 11. novembra pamiera noteikumiem Antante paredzēja, ka Vācijas karaspēks paliks Krievijas teritorijās, aizsargājot tās no boļševikiem. Baltijas guberņās atradās 75 000 stiprā Vācijas 8. armija. Taču pēc 11. novembra revolūcijas pati Vācija kļuva aizvien nestabilāka. Armijā un sabiedrībā sākās revolucionāras nekārtības. Baltijā esošie kareivji nedomāja par cīņu ar boļševikiem, bet par atgriešanos mājās aiz Latvijas-Vācijas robežas. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Vācijas ģenerālpilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs ar 25. un 26. novembra Vinniga notām atzina Pagaidu valdības pilnvaras un vācu okupācijas iestādes sāka finansiāli atbalstīt Pagaidu valdību. Latviešu sociāldemokrātu mērenais menševiku spārns, lai arī ar regulārām iebildēm, tomēr piedalījās Tautas padomes darbā un atbalstīja Pagaidu valdību līdz 1918. gada decembra beigām. Vācu okupācijas iestādes dažreiz izklīdināja boļševiku sapulces un kongresus, taču kopumā tie turpināja darboties. 1918. gada 29. decembrī Jelgavā notiek Kurzemes Strādnieku un bezzemnieku deputātu 1. kongress, ko sasauca menševiki, taču deputāti nostājās boļševiku pusē, ievēlot padomi ar 12 boļševikiem un 3 menševikiem.[3]

1918. gada 4. decembrī oficiāli izveido Latvijas Padomju valdību, kas 17. decembrī izplatīja Latvijas Padomju valdības manifestu kurā pasludināja Pagaidu valdību un vācu okupācijas varu par gāztu, pasludināja savas darbības pamatmērķus, atceļot privātīpašumu un ieviešot 8 stundu darbadienu. 21. decembrī Stučka ar valdību sasniedza Latvijas teritoriju, Valku. 22. decembrī Padomju Krievija oficiāli atzina Padomju Latvijas neatkarību un tās augstāko varas orgānu - Latvijas strādnieku, zemnieku un strēlnieku valdību Pētera Stučkas vadībā.

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes izmaiņas Baltijā, boļševikiem pakāpeniski zaudējot

Pie Baltijas robežām atradās padomju Sarkanās armijas 7. armija un Rietumu armija, kas sāka uzbrukumu sabrūkošās vācu armijas vienībām, kas atkāpās bez ievērojamas pretestības. 25. novembrī 7. armija ieņēma Pleskavu, 28. novembrī Narvu, 1. decembrī Rēzekni, 9. decembrī Daugavpili, 18. decembrī Valku, 22. decembrī Valmieru, 23. decembrī Cēsis un pietuvojās Rīgai.[4]

13. novembrī Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome nolēma Latvijas atbrīvošanā iesaistīt latviešu sarkano strēlnieku pulkus. No Krievijas pilsoņu kara Austrumu frontes cauri Maskavai uz Pleskavu nosūtīja 1., 4. un 6. pulku, tā pastiprinot ziņu par to, ka notiek Latvijas atbrīvošana, nevis iekarošana. 30. novembrī 1. pulks ar dzelzceļu ieradās Pleskavā, kur to (ar 4. un 6. pulku) iekļāva 7. armijas sastāvā. Strēlnieku viena kolonna virzījās pa Pleskavas - Valkas dzelzceļa līniju, bet otra virzījās uz Vecgulbeni un Pļaviņām. 8. decembrī Sarkanā armija izveidoja Latvijas armijas grupu, kurā iekļāva 1. un 3. strēlnieku brigādes un Sevišķās Internacionālās divīzijas daļas. 15. decembrī 2. brigāde saņēma pavēli ieņemt Valku, ko pēc vāciešu atkāpšanās ieņēma 18. decembrī. Valmieru bez pretestības ieņēma 22. decembrī un Cēsis 23. decembrī.

Cīņai pret boļševikiem, Pagaidu valdība 7. un 29. decembrī noslēdza līgumus ar kuriem sāka veidoties Landesvērs un Dzelzsbrigāde, taču šīs nelielās vienības nopietnu pretestību nevarēja izrādīt. Vinnigs paziņoja, ka Vācijas karaspēks Rīgu neaizstāvēs, un pēc zaudētās Inčukalna kaujas, kad neizdevās noturēt labi izveidoto aizsardzības līniju, 1919. gada 1. janvārī lielākā daļa vācu okupācijas iestāžu Rīgu pameta. 2. janvārī plkst. 7.00 Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, un tai lojālā Studentu rota, vilcienā devās uz Jelgavu. Pēdējie latviešu landesvēra kareivji (ap 220) pulkveža Oskara Kalpaka vadībā Rīgu atstāja 3. janvāra rītausmā. 4. janvāra rītā ar bruņuvilcienu Rīgā iebrauca Stučkas valdība. 9 janvārī ieņēma Jelgavu un Panevēžu Lietuvā, 10. janvārī Bausku un Tukumu.

Padomju vēsture apraksta rūpīgi gatavotu sacelšanos Rīgā, kas sākās 3. janvāra rītā sacelšanās operatīvā štāba vadībā (J. Zukovskis, Jānis Šilfs O. Dzenis). Pie Nacionālā teātra, dzelzceļa tilta, elevatora un dzelzceļa stacijas sākušās kaujas pret landesvēru un Dzelzsbrigādi, esot izdevies sagrābt telegrāfu un policijas iecirkņus. Sekojot kavalērijas avangardam, Sarkano strēlnieku 6. pulks pa Gaisa tiltu ienāca pilsētā, tam drīz sekoja 1. un 4. pulks. 3. janvāra vakarā Revolucionārā kara komiteja paziņoja Pagaidu valdību par gāztu.

1. Padomju Latvijas divīzijas rindās ātri iestājās ap 5000 brīvprātīgo. Problēmas sagādāja 2. divīzijas formēšana, tāpēc sākās mobilizācijas. Kā atsevišķu vienību saglabāja Valmieras brīvprātīgo bataljonu. Mobilizāciju rezultātā armijā iesauca ap 25 000 vīriešu. Tā kā kara laikā boļševikus atbalstošais pilsētu proletariāts bija skaitliski ļoti sarucis, daudzi mobilizētie nāca no laukiem, bija ideoloģiski neuzticīgi, zemu morāli. Armijā tika izveidotas politiskās daļas, kas nodarbojās ar kareivju ideoloģisko apstrādāšanu. Iznāca laikraksti “Sarkanais Strēlnieks”, “Latvijas Komūnas Strēlnieks”, “Cīņa” u.c. No vāciski runājošajiem martā izveidoja Lībknehta internacionālo leģionu. Abas divīzijas veidoja 18 strēlnieku pulkus. Tos papildināja jātnieku vienības, artilērijas vienības, trīs aviovienības, 2-3 bruņuvilcieni, dažas bruņumašīnas.[5] Benzīna trūkuma dēļ aviācija un bruņutehnika parasti atradās dīkstāvē.

Lielākās problēmas padomju karaspēkam sagādāja pārtikas trūkums, kas noveda pie slimībām un bada. Pusbadā esošos sarkanarmiešus mocīja slimības. 6. strēlnieku pulka ierindu 1919. gada pirmajos 2,5 mēnešos atstāja 393 kareivji, 251 no tiem slimības dēļ. Lielas cerības lika uz graudu piegādi no Krievijas, kas pati atradās tuvu badam. 13. februārī pieņem lēmumu uz Ukrainu pēc graudiem nosūtīt republikas pārtikas komisāru Robertu Eihi, taču graudu trūkums un dzelzceļa sistēmas sabrukums nedeva iespēju tos piegādāt nepieciešamā daudzumā. 12. aprīlī Daugavpilī pienāca 28 vagoni ar graudiem.

Sarkanā armija turpināja uzbrukumu Kurzemē līdz Ventas upes līnijai, pie kuras uzbrukums apsīka, mainoties militārajai situācijai Igaunijā. Igauņiem janvārī izdevās atbrīvot savu zemi no boļšvikiem. Uz Igauniju nosūtītais 6. strēlnieku pulks nespēja novērst Tartu krišanu igauņu rokās 14. janvārī. 19. janvārī igauņi ieņēma Narvu. 1. Padomju Latvijas divīzijas papildspēki nespēja novērst Valkas krišanu 1. februārī. Igauņu rokās nonāca Valkas-Pečoru dzelzceļa līnija, pārraujot svarīgu satiksmes līniju ar Padomju Krieviju.

Problēmas Igaunijas frontē palēnināja uzbrukuma Kurzemes frontē. Uzbrukumu Kurzemē turpināja ar mazākiem spēkiem, tam apsīkstot gar Ventas līniju no Skrundas līdz Mažeiķiem, lai arī dažās vietās upi izdevās šķērsot.

Šajā laikā strauji pieauga dažādās vāciešu militārās vienības vācu okupācijas pārvaldes kontrolētajā Kurzemes daļā. Dzelzsbrigādē sākumā bija 450 kareivji, Landesvērā vācbaltiešu un latviešu kareivju skaits bija ap 1200. Liepājā bija 1500 vīrus liels Vācijas armijas garnizons. Vācijā izvērsās algotņu vervēšanas biroja "Baltenland" darbība, un janvārī/februārī Liepājā ar dzelzceļu un kuģiem sāka ierasties tūkstošiem jaunu karotāju, kas veidoja pusautonomus brīvkorpusus (Freikorps), kurus iekļāva Dzelzdivīzijā. No Vācijas uz Liepāju pārvietoja arī 1. gvardes rezerves divīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla fon der Golcu.[6] Naktī uz 13. februārī landesvērs atbrīvo Kuldīgu, 24. februārī Ventspili.

1919. gada sākumā mežos patvērušies padomju režīma pretinieki sāka veidot kaujas vienības un sāka uzbrukt padomju vienībām. 10. martā zaļie partizāni uzbruka Balvu stacijai. 14. maijā Artūra Veckalniņa vadītie partizāni uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot ap 200 apcietināto. Partizānos sāka iet arī cittautieši, sākas dezertēšana no Sarkanās armijas un dažās vietās notika zemnieku sacelšanās.

Padomju Latvijas karaspēka lielākā daļa joprojām atradās Ziemeļlatvijā pret igauņiem. 1919. gada 1. martā, frontē no Ainažiem līdz Alūksnei atradās 9466 kareivji, 711 jātnieki, 126 ložmetēji, 37 lielgabali, 2 bruņuvilcieni, 2 bruņumašīnas un 8 lidmašīnas, kopā — 14 062 sarkanarmieši. Kurzemes un Ziemeļlietuvas frontē no Popes, Šauļiem un Panevēžai atradās 3836 kareivji, 285 jātnieki, 100 ložmetēji, 15 lielgabali, 6 lidmašīnas, kopā — 7859 sarkanarmieši.[7]

1919. marta sākumā Sarkanā armija plānoja uzbrukumu Liepājai, kam vajadzēja sākties pēc Kuldīgas atgūšanas. Taču fon der Golca uzsāktā uzbrukuma dēļ, Padomju Latvija zaudēja Kurzemi un Zemgali līdz Lielupei, arī uzbrukums igauņu spēkiem Ziemeļlatvijā izgāzās. 10. martā ieradies Jelgavā 8. strēlnieku pulks 11. martā atgūst Žagari. Ventspils un Kuldīgas rajonā aizsardzību veica nesen saformētais un nepietiekami apmācītais 16. strēlnieku pulks. Armijas vadībai pazuda sakari ar daudzām vienībām, tā nespēja kontrolēt situāciju frontē. Pēc Tukuma ieņemšanas, landesvērs atspieda sarkanos uz Slokas un Kalnciema rajonu. Sajukumu frontē demonstrēja tas, ka Jelgava bija atstāta bez aizsardzības. Pēc tās zaudēšanas 18. martā, sarkanie atkāpās uz Olaines dzelzceļa staciju. Rīgā drudžaini sākās 1. un 2. Rīgas strādnieku pulku formēšana, kurus uzreiz nosūtīja uz fronti. 3. strēlnieku pulka komandieris Kirils Stucka ierosināja pretuzbrukumā atgūt Jelgavu, taču bija spiests vadīt sarkano atkāpšanos uz Bausku, par ko tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.[8]

Marta beigās apsīka neveiksmīgais Padomju Latvijas pretuzbrukums Igaunijas pierobežā. Neveiksmēm Kurzemē un Vidzemē pievienojās nepieciešamība pārņemt daļu frontes Lietuvā. Poļiem pilnībā iznīcinot Padomju Lietuvas armiju, Padomju Latvijas karaspēkam nācās nosegt arī frontes līniju Lietuvā līdz pat Švenčoņiem. 19.-21. aprīlī poļi ieņēma Viļņu, Padomju Lietuvas armija sabruka un atkāpās uz Minsku. Pārpalikušos 50-80 lietuviešu divīzijas kareivjus iekļāva Padomju Latvijas armijas sastāvā. Izveidojās stratēģiski neizdevīga situācija ar apdraudētiem flangiem.

13. maijā Nikolajs Judeņičs uzsāka uzbrukumu Petrogradai, un padomju 7. armija visus spēkus veltīja pilsētas aizsardzībai, pārmetot vienības no Pleskavas uz Petrogradu, tā vēl vairāk samazinot Sarkanās armijas spēkus reģionā.

Pēdējās dienās pirms Rīgas zaudēšanas 22. maijā, Sarkanā armija centās likvidēt Kalnciema placdarmu un atgūt Bausku. Boļševiki pirms atkāpšanās Jelgavā un Rīgā veica ķīlnieku apšaušanas, savukārt, kad 22. maijā A. Niedras valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu, landesvēra un Dzelzsdivīzijas karavīri nežēlīgi izrēķinājās ar Rīgā palikušajiem civiliedzīvotājiem.

1919. gada 22. maijā Stučkas valdība atkāpās uz Rēzekni, bet 2. jūnijā pameta Latvijas teritoriju, pārceļoties uz Veļikije Luki pilsētu Krievijā. Pēc frontes stabilizēšanās jūlijā tā pārcēlās atpakaļ uz Rēzekni. 1. jūnijā tika pieņemts Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas dekrēts par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Baltkrievijas un Krimas padomju republiku ciešāku apvienošanu, kura rezultātā svarīgākās Padomju Latvijas valdības funkcijas tika nodotas Padomju Krievijas centrālo iestāžu rokās.

Rīgas zaudēšanai sekoja Pleskavas zaudējums igauņiem 25. maijā, un aizvien lielāki poļu draudi Daugavpilij. Sarkanā armija atkāpās no Vidzemes ar minimālu pretestību, zaudējot daudzus dezertierus, un izveidojot jaunu aizsardzības līniju Latgalē, lielāko uzmanību veltot cīņām pret poļiem ap Daugavpili. Sarkanā armija augustā atsita poļu uzbrukumus Daugavpili, novembrī atsita igauņu uzbrukumus Pitalovai.

1919. gada 7. jūnijā Daniševskis ziņoja, ka armijai pārtikas pietiekot vēl 1,5 dienām. Padomju Latvijas armiju 1919. gada jūnijā pārsauca par Padomju Krievijas 15. armiju, no divām nepilnajām divīzijām izveidoja vienu. Augustā šo divīziju nosūtīja uz Baltkrieviju, un tālāk uz Dienvidu fronti pret Deņikinu.[9]

Poļu—padomju kara militāro neveiksmju dēļ 1919. gada 11. septembrī Krievijas valdība piedāvāja Latvijai “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”. Pēc uzvarām Bermontiādes laikā 8. decembrī Latvijas delegācija Tartu miera sarunās saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu. 16. decembrī tika formulēti Latvijas noteikumi — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

Latgales atbrīvošanas operācijas gaitā Latvijas bruņotie spēki ieņēma Rēzekni atbrīvošanas operācijas laikā no 1920. gada 20. līdz 26. janvārim. Padomju Latvijas valdība atkal atkāpās uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos tika likvidēta.

Kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas armijas 1919. gada 1. maija parāde Esplanādē.

Latvijas armijas grupa (Армейская группа войск Латвии) padomju Rietumu armijas sastāvā tika izveidota 1918. gada 8. decembrī pēc Sarkanās armijas virspavēlniecības 436. (в„– 436/ш) direktīvas. Tajā iekļāva 1. un 3. strēlnieku brigādes un Sevišķās Internacionālās divīzijas daļas. Savukārt pēc 539. (в„– 539/ш) direktīvas 1918. gada 29. decembrī Latvijas armijas grupa tika pakļauta Ziemeļu frontē dislocētajai 7. armijai. Pēc Rīgas ieņemšanas ar Padomju Krievijas Republikas revolucionārās kara padomes lēmumu Latvijas armijas grupa tika pārveidota par Padomju Latvijas armiju (PLA) un pēc virspavēlniecības 606. (в„– 606/ш) direktīvas 1919. gada 5. janvārī tā tika tieši pakļauta virspavēlniecībai. Ar Krievijas Revolucionārās kara padomes 1919. gada 4. janvāra lēmumu izveidoja Padomju Latvijas armiju divu divīziju sastāvā, kuru līdz martam vadīja tā laika Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis.[10] To veidoja sarkano latviešu strēlnieku pulki un citas Sarkanās armijas daļas, taču otro divīziju pilnā sastāvā tā arī neizdevās izveidot.

Pēc Igaunijas valdībai pakļauto spēku pretuzbrukuma sākuma ar 771./578. operatīvo direktīvu (в„– 578/оп 771/ш) 1919. gada 6. februārī Padomju Latvijas armija operatīvā ziņā atkal tika pakļauta Ziemeļu frontes vadībai, bet no 1919. gada 12. februāra tika iekļauta atjaunotās Rietumu frontes sastāvā. Šajā laikā PLA Vidzemes grupas rīcībā atradās vairāk kā 10 200 karavīru, bet Kurzemes frontē — 9100.[11]

1919. gada 25. februārī tika uzsākta plaša mobilizācija visā lielinieku ieņemtajā Latvijas teritorijā. Pēc mobilizācijas pabeigšanas marta beigās — aprīļa sākumā armijas sastāvs bija palielinājies vismaz par 25 000 cilvēku, kas vairs nebija tik dedzīgi revolucionāri, kā sarkanie strēlnieki. [12] Daudzi no mobilizētajiem vēlāk izmantoja iespējas dezertēt un pāriet Pagaidu valdības spēku pusē. Plaši tika iesaukti mazākumtautību pārstāvji. No vāciešiem izveidoja Lībknehta internacionālo leģionu.

Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu". Padomju Latvijas armijas pēdējais pavēlnieks pulkvedis Pēteris Slavens tika atcelts no amata. Pēc Rīgas zaudēšanas un Padomju Latvijas armijas atkāpšanās uz Latgales teritoriju to ar virspavēlnieka 2188. operatīvo direktīvu (в„– 2188/оп) 1919. gada 7. jūnijā likvidēja un pārveidoja par Padomju Krievijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī.

Pulkvedis Pēteris Slavens pēc Bermontiādes kauju sākuma 1919. gada novembrī padevās Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Bruņoto spēku struktūra (1919. gada janvārī-jūnijā)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Padomju Latvijas armijas 1. strēlnieku divīzija (1-я стрелковая дивизия)
  • Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzija, līdz 1919. gada 12. februārim — "Sevišķā internacionālā divīzija" (Особая интернациональная дивизия)
  • 2. Novgorodas strēlnieku divīzija (2-я Новгородская стрелковая дивизия)
  • Lietuviešu strēlnieku divīzija (Литовская стрелковая дивизия) no 1919. gada maija
  • Alūksnes karaspēka grupa (Алуксненская группа войск, arī Мариенбургская группа войск) no 1919. gada maija

Padomju Latvijas valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās – Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.
Rīgas Strādnieku deputātu padomes ēka ar Marksa pieminekli.

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas sociāldemokrātijas (LSD) centrālkomiteja uzsāka Maskavā pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos". Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks.[13]

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika 1. Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju apvienotais kongress, kas pasludināja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu, proletariāta diktatūras nodibināšanu, un ievēlēja Latvijas Centrālo izpildkomiteju (LCIK) ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. LCIK izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus:

Par LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieku 1919. gada aprīlī iecēla Baltijas kara flotes revolucionārās kara padomes locekli Kārli Ziediņu. Jānis Bērziņš (Ziemelis) bija Izglītības komisārs.[14] Visi valdības locekļi ietilpa arī LCIK prezidijā un LSD (vēlāk — Latvijas Komunistiskās partijas) centrālkomitejā. Rezultātā politiskā vara Padomju Latvijā tika koncentrēta šaura cilvēku loka rokās. Astoņus ar ekonomiku saistītos komisariātus apvienoja Tautas saimniecības padomē, bet kara, iekšlietu un tieslietu komisariātus apvienoja Revolucionārās cīņas padomē.[15]

LSPR valdībā nebija neviena minoritāšu pārstāvja, tomēr pēc valdības 1919. gada 8. marta dekrēta iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs bija latviešu, latgaliešu vai krievu valoda, bet bija jāpieņem arī vāciski, ebrejiski, lietuviski un igauniski rakstīti iesniegumi.[16]

Valdības darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunistu partijas 1919. gada 1. maija demonstrācija Grīziņkalna parkā.
1. maija militārā parāde.

Jau 3. janvārī "revolucionārajam proletariātam" izsniedza ieročus, sākās pilsētā palikušo Pagaidu valdības atbalstītāju aresti, slēdza lielāko daļu laikrakstu.

LSPR valdība mēģināja radīt perfektu lielinieku partijas diktatūru. Savos pirmajos manifestos Stučka piesaka sociālisma un komunisma celtniecības sākšanu. “Mēs tūliņ uzņemam ceļu uz sociālismu”. Balstoties Marksā, viņš paredz ilgstošu proletariāta diktatūras posmu, pēc kura iestāsies sociālisms. Stučka plāno Daugavas HES celšanu, kūdras izmantošanu elektroenerģijas ieguvei. Padomju vara bez atlīdzības nacionalizē visas muižu zemes ar inventāru un nodeva tās bezzemnieku padomju rīcībā. Baznīcu atdalīja no valsts. Sekojot Ļeņina politikai Krievijā, Stučka uzņem kursu uz kara komunisma ieviešanu.[17]

Pilsētās bez darba bija tūkstošiem strādnieku. Rīgas iedzīvotāju skaits bija krities no 507 tūkstošiem 1913. gadā uz 212 tūkstošiem 1919. gadā. Ražošanas un produktu aprites kontrolei izveidoja Tautas saimniecības padomi. Pustukšajās fabrikās izveidojās strādnieku padomes, kas mēģināja atsākt ražošanu, galvenokārt nodarbojoties ar izpostīto ēku un iekārtu atjaunošanu. Uz Iekškrieviju sūtīja delegātus, lai mēģinātu atgūt 1915. gadā evakuētās iekārtas. Ražošanas atjaunošanu traucēja arī “buržuāzisko” speciālistu trūkums. No 305 ražošanas uzņēmumiem Rīgā strādāja tikai 62. Dzelzceļa līnijās veica sliežu maiņu no vācu platuma uz krievu platumu. No 245 lokomotīvēm darbojās 91.[18] Karadarbības dēļ 30-45% lauku bija neapstrādāti. Galveno uzmanību pievērsa lauksaimniecības inventāra atjaunošanai, lai varētu veikt pavasara sēju.

Stučkas valdība atcēla visus iepriekšējo valdību likumus un 1919. gada 8. janvārī pasludināja, ka Latvijā darbojas visi Padomju Krievijas valdības izdotie dekrēti. Tika paziņots, kā tā kā Padomju Latvijas valdība ir strādnieku šķiras valdība, vēlēšanās var piedalīties tikai strādnieki. 15. janvārī pieņēma LSPR Satversmi, kas kopēja Padomju Krievijas konstitūcijas pamatnoteikumus, izveidoja padomju pārvaldes modeli valstī un apstiprināja valsts simbolus.[19]

1919. gada 31. janvārī pieņēma dekrētu "Par vienlaicīgo ārkārtējo nodokli no Latvijas mantīgo šķiras" un visām personām un iestādēm bija jāiesniedz paziņojumi par saviem ienākumiem. 1919. gada 18. februārī izdeva dekrētu par banku nacionalizāciju un visi noguldījumi, kas pārsniedza 10 tūkstošus rubļu, tika konfiscēti. Bez atlīdzības nacionalizēja visus īpašumus un uzņēmumus virs 10 000 rubļu vērtības. Mazāku uzņēmumu īpašniekiem izmaksāja niecīgas kompensācijas. Iedzīvotājiem izsniedza darba grāmatiņas, kas ļāva viņiem saņemt pārtikas kartītes un pārvietoties. Pēc oficiālajiem Statistikas pārvaldes datiem Rīgā bada un sērgu dēļ nomira 8590 iedzīvotāji.[20] Šim skaitlim jāpievieno arī pārējā padomju teritorijā mirušie.

13. februārī Padomju Latvijas pārtikas rezerves bija izsīkušas. Trūkstot pārtikai, kareivji veica zemnieku noliktavu pārmeklēšanas, Rīgā sākās bads. Pārtikas komisāru Eihi nosūtīja uz Ukrainu iepirkt graudus. Aprīļa sākumā izveidoja Apgādības padomi, izveidojot apriņķu pārtikas sagādes komitejas.[21]

Pārtikas trūkums noteica arī stingru valdības kontroli pār pārtiku. Ieviesa valsts monopolus labībai, miltiem, putraimiem, kartupeļiem, cukuram, sālim, alkoholam. Pārējiem produktiem noteica valsts regulētas cenas. Pārtikas tirdzniecībā un izdalē ieteica ņemt vērā iedzīvotāju šķiru, “buržujiem” piešķirot mazākas normas. Pārtikas situācijai pasliktinoties, 3. aprīlī valsts monopolam nepakļauto pārtiku atļāva tirgot par tirgus cenām.

Latviešu vairākumam ļoti svarīgā agrārā jautājuma risināšanai Stučkas valdība piedāvāja muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem. Nav skaidrs, vai nacionalizētās zemes bija paredzēts sadalīt zemnieku sīksaimniecībās, vai veidot komūnas. Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja apmierinātību, bet pēc tam vilšanos.

Patērētāju biedrības tika pārveidotas par sava veida pašvaldību tirdzniecības institūcijām, kurām jāapgādā iedzīvotājus ar patēriņa precēm (pēc LSPR krišanas no 75 biedrībam, kas darbojās pirms kara, bija palikušas vairs tikai 12). Centrālā savienība “Konzums” un Latviešu patērētāju biedrību savienība tika apvienotas jaunā savienībā — "Proletāriskās kooperācijas savienībā". Veica visu kredītiestāžu nacionalizāciju, ko paredzēja valdības dekrēts Nr.3. Kreditēšanas operācijas tika pasludinātas par valsts monopolu, visas privātās kredītiestādes tika pievienotas jaundibinātajai Tautas bankai (izveidota ar valdības dekrētu Nr.6.). Banku likvidācijas kārtību noteica tautas finanšu komisārs, par primāro pasludinot sīko noguldītāju un darbaļaužu intereses. Noguldījumi, kas pārsniedza 10 000 rubļu, tika konfiscēti (saglabājot noguldītāja rīcībā tikai šo neaizskaramo pamatsummu). Noguldītāji, kuru noguldījumu kopsumma nepārsniedza 10 tūkstošus rubļu, varēja katru mēnesi izņemt 400 rubļu savas eksistences nodrošināšanai. Noguldījumi, kas veikti pēc 1919. gada 7. janvāra, nekādiem ierobežojumiem netika pakļauti. Visas kredītiestādes lielinieki pārņemt nepaspēja, bet nacionalizēto iestāžu vērtspapīrus, ieķīlātās obligācijas un citus aktīvus aizveda uz padomju Krieviju.

No 1. līdz 6. martam Rīgā notika Komunistiskās partijas 6. kongress. Tajā izveidoja komjaunatni. Komunistu skaits 1917. gadā bija 300, 1918. gadā 900, bet Stučkas varas laikā tas strauji pieauga līdz 8000.[22]

Sarkanais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija revolucionārais terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. Tika izveidotas koncentrācijas nometnes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz — Stukmaņos) un netālu no Valmieras mācītāja Neilanda muižā. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Rīgā nošāva vismaz 1549 un pārējā Latvijā 2083 cilvēkus, kopā 3632. Kopējo nošauto skaitu lēš tuvu 5000.

Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vācbaltiešu izraidīšanu uz Sibīriju. Zaķusalā izveidoja koncentrācijas nometni vāciešiem, mācītājiem un turīgo šķiru pārstāvjiem.

Jaunās republikas konstitūcija izveidoja proletariāta diktatūru, buržuāzijai, kā šķirai pat atņemot vēlēšanas tiesības. Sākās nesaudzīga šķiru cīņa. Sākās masu nošaušanas. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā nošaušanas veica Biķernieku mežā. No vācu iedzīvotāju vidus ņēma ķīlniekus. Izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes buržuāzijai un vāciešiem, no kurām, padomju varai krītot, atbrīvoja 18 000 ieslodzīto.[23]

Nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdztekus Krievijas impērijas rubļiem kā norēķinu līdzeklis Latvijas SPR kalpoja Rīgas strādnieku deputātu padomes maiņas zīmes:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. № 1005. Декрет Совета Народных Комиссаров. О признании независимости Советской Республики Латвии publicēts: Известия Всероссийского Центрального Исполнительного Комитета Советов № 282 от 24 декабря 1918 года (krieviski)
  2. 1919. gads Latvijā
  3. 1919. gads Latvijā
  4. 1919. gads Latvijā
  5. 1919. gads Latvijā
  6. 1919. gads Latvijā
  7. 1919. gads Latvijā
  8. 1919. gads Latvijā
  9. 1919. gads Latvijā
  10. Enciklopēdija "Rīga". Rīga, 1988., 49 lpp.
  11. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 174. lpp.
  12. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 156. lpp.
  13. Vitālijs Šalda. Mums būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību.
  14. Latvijas padomju enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 765. lpp.
  15. Latvijas vēsture, 1914-1940
  16. «Latvijas Padomju Valdības dekrēts par oficiālajos rakstos lietojamām valodām». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 26. decembrī.
  17. 1919. gads Latvijā
  18. 1919. gads Latvijā
  19. Dokumenti stāsta
  20. «Anita Bormane. Sarkanie Rīgā. Latvijas Avīze, 2004. gada 2. janvāris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. novembrī. Skatīts: 2010. gada 26. decembrī.
  21. 1919. gads Latvijā. 1969
  22. Latvijas vēsture, 1914-1940
  23. Latvijas vēsture, 1914-1940

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]