Entonijs Kvinns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Entonijs Kvinns
Anthony Quinn
Entonijs Kvinns
Entonijs Kvinns 1988. gadā
Dzimis 1915. gada 21. aprīlī
Valsts karogs: Meksika Čivava, Čivava, Meksika
Miris 2001. gada 3. jūnijā (86 gadu vecumā)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Bostona, Masačūsetsa, ASV
Nodarbošanās Aktieris, gleznotājs, rakstnieks, kino režisors
Darbības gadi 1936–2001

Antonio Rudolfo Kvinns-Oksaka (angļu: Antonio Rodolfo Quinn-Oaxaca; dzimis 1915. gada 21. aprīlī, miris 2001. gada 3. jūnijā), plašāk pazīstams kā Entonijs Kvinns (angļu: Anthony Quinn), bija amerikāņu—meksikāņu aktieris. Pazīstams pēc tādām kritiķu un skatītāju atzītām filmām kā The Guns of Navarone (1961), "Arābijas Lorenss" (1962), "Grieķis Sorba" (1964), Lion of the Desert (1981). Divkārt saņēmis Amerikas Kinoakadēmijas balvulabākais aktieris otrā plāna lomā filmās "Viva Sapata!" (Viva Zapata!, 1952) un Lust for Life (1956). Spēlējis kopā ar sava laika ievērojamākajiem Holivudas aktieriem. Pazīstams arī kā aktīvs sabiedriskajā dzīvē, kā arī mākslas jomā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvinns dzimis kā Antonio Rejess Meksikā, Čivavā. Māte bija meksikāniete, bet tēvs bija īru imigrants un piedzīvojumu meklētājs, par kuru Entonijs vēlāk stāstījis savās intervijās. Kvinss piedzima 1915. gadā, laikā, kad norisinājās Meksikas revolūcija. Agrā bērnībā Kvinns kopā ar ģimeni pārcēlās uz Losandželosu, ASV.[1] Jaunībā Kvinss studējis mākslu un darbojies kā profesionāls bokseris. Mākslu un arhitektūru Kvinns mācījās pie Frenka Loida Raita. Tieši Raits bija tas, kas iedrošināja Kvinnu nodarboties ar aktiermākslu.

1936. gadā Kvinns uzsāka kinoaktiera karjeru. Viņa debija bija filmā Parole! (1936). Vēlāk sekoja filmas Dangerous to Know (1938), Road to Morocco (1942) un daudzās citās. 1947. gadā Kvinns ieguva ASV pilsonību naturalizācijas kārtībā.[2]

Entonijs Kvinns un Marlons Brando Elija Kazana filmā "Viva Sapata!" (1952)

Kvinns 1952. gadā tēloja kopā ar Marlonu Brando Elija Kazana filmā "Viva Sapata!". Kvinns vēlējies spēlēt titullomu, tomēr to saņēma Brando, kurš bija režisoram zināms no iepriekšējām filmām. Par savu otrā plāna lomu šajā filmā Kvinns ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu un kļuva par pirmo meksikāņu izcelsmes aktieri, kas saņēmis šo balvu. Brando arī tika nominēts balvai par galvenās lomas tēlojumu, bet viņu pārspēja Gērijs Kūpers, kas ieguva balvu par lomu filmā High Noon.

Kvinns piedalījies arī vairākās itāļu filmās. Slavenākā starp tām ir Federiko Fellīni filma "Ceļš" (La strada, 1954), kurā Kvinns tēloja kopā ar Džuljetu Mazīnu.

Entonijs Kvinns, publicitātes foto ap 1955. gadu

Otru Amerikas Kinoakadēmijas balvu Kvinns ieguva par otrā plāna lomu filmā Lust for Life (1956), kurā viņš tēloja Polu Gogēnu. Vēl divas reizes Kvinns tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā labākais aktieris galvenajā lomā — par lomām filmās Wild Is the Wind (1957) un "Grieķis Sorba" (Zorba the Greek, 1964). Tēlojis tādās pazīstamās filmās kā The Guns of Navarone (1961) un "Arābijas Lorenss" (1962).

Vēlāk Kvinns tēloja filmā 'The Magus (1968) kopā ar Maiklu Keinu, filmā pēc Džona Faulza romāna motīviem. Filmā La Bataille de San Sebastian (1968) Kvinns tēloja kopā ar Čārlzu Bronsonu, bet filmā The Secret of Santa Vittoria (1969) — kopā ar itāļu aktrisi Annu Manjāni. Filmā "Blefs" (Bluff storia di truffe e di imbroglioni, 1976) Kvinna partneris bija itāļu dziedātājs un aktieris Adriāno Čelentāno. Šajās lomās Kvinns parādījās kā izcils raksturlomu tēlotājs.

1976. gadā Kvinns spēlēja pretrunīgajā drāmā Mohammad, Messenger of God (The Message) par islāma izcelsmi. Filmā piedalījās arī grieķu aktrise Irena Papas. Filmā Lion of the Desert (1981) Kvinns spēlēja beduīnu klejotāju līderi Omaru Muhtaru, kurš cīnījās ar Benito Musolīni vienībām Lībijas tuksnešos. Filmā piedalījās arī Olivers Rīds un Džons Gilguds. Lai gan filma tika labi novērtēta, tā bija finansiāli neveiksmīga. 1982. gadā tā pat tika aizliegta izrādīšanai Itālijā.

Pēdējā savas dzīves posmā Kvinns piedalījās tādās filmās kā Revenge (1990), Jungle Fever (1991), "Pēdējais varonis" (Last Action Hero, 1993), "Pastaiga mākoņos" (A Walk in the Clouds, 1995), Seven Servants (1996), Gotti (TV filma, 1996), Oriundi (2000).

Māksla Kvinna dzīvē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no agras jaunības Kvinnu saistījusi māksla, pusaudža gados viņš uzvarēja vairākos jauniešu konkursos. Uzvara arhitektūras skiču konkursā deva iespēju kādu laiku mācīties pie Frenka Loida Raita. Raits bija ieteicis Kvinnam apgūt arī aktierspēles meistarību, īpaši runas kultūras uzlabošanu. Kvinns nekad nav mācījies mākslas skolā, tomēr pašmācības ceļā studējis modernistu darbus Parīzē un Ņujorkā. Iespaidu meklējumos ilgstoši uzturējies Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā. 1980. gados Kvinna darbus sāka izstādīt starptautiski, tai skaitā, Parīzē, Mehiko, Ņujorkā, Losandželosā.[3]

Entonija Kvinna līcis Rodas salā

Piemiņa un privātā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par godu Kvinnam viņa vārdā nosaukta Belvedera publiskā bibliotēka Losandželosā, kā arī līcis un pludmale Rodas salā Dodekanēsu salu grupā, kuru Kvinns iegādājās filmas The Guns of Navarone (1961) uzņemšanas laikā.

Kvinna privātā dzīve izraisījusi lielu publikas interesi. Pirmo reizi aktieris precējies 1937. gadā ar aktrisi Katrinu DeMillu, kas bija kinorežisora un producenta Sesila de Milla adoptētā meita. Kvinnam no pirmās sievas bija pieci bērni. Šai laulībā viņi piedzīvojis smagu traģēdiju, jo pirmdzimtais dēls divu gadu vecumā noslīka piemājas baseinā. 1965. gadā laulība tika šķirta. 1966. gadā Kvinns apprecējās ar itāliešu tērpu mākslinieci Jolandu Adolori, ar kuru kopā bija trīs bērni. Bez tam Kvinnam bija arī vairāki ārlaulības bērni. 1997. gadā laulība tika šķirta un Kvinns apprecējās ar savu sekretāri Katrīnu Benvilu, ar kuru viņam jau bija divi bērni. Šī laulība ilga līdz pat aktiera nāvei 2001. gadā. Kvinns nomira 86 gadu vecumā no elpošanas mazspējas, pneimonijas un kakla vēža.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]