Lībija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lībijas Valsts
‏ادولة ليبيا ‎
Dawlat Libya
Lībijas karogs Lībijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaLībija, Lībija, Lībija
Location of Libya
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Tripole
32°52′N 13°11′E
Valsts valodas arābu valoda
Etniskās grupas  arābi, berberi
Valdība Republika
 -  Premjerministrs Ali Zeidana
Neatkarība
 -  no Itālijas 1951. gada 24. decembrī 
Platība
 -  Kopā 1 759 541 km² (17.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 6,244,174 (108.)
 -  Blīvums 3,55/km² (218.)
IKP (PPP) 2013. gada aprēķins
 -  Kopā $70,386 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $11,497 
HDI (2013) 0.784 (augsts) (55.)
Valūta Lībijas dinārs (LYD)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) nav (UTC+2)
Interneta domēns .ly
ISO 3166-1 kods 434 / LBY / LY
Tālsarunu kods +218

Lībija (arābu: ليبيا), oficiāli Lībijas Valsts ( ‏ادولة ليبيا ‎‎) ir valsts Ziemeļāfrikā. To ziemeļos apskalo Vidusjūra, kā arī robežojas ar Ēģipti austrumos, ar Sudānu dienvidaustrumos, ar Čadu un ar Nigēru dienvidos, ar Alžīriju rietumos,bet ziemeļrietumos ar Tunisiju. Lībijas kopējā platība ir 1 759 541 km² un to ietekmē Vidusjūras un Sahāras klimatiskā zona. Lielāko daļu valsts teritorijas aizņem Lībijas tuksnesis, kas ir viena no neauglīgākajām vietām uz Zemes. Auglīgākās zonas atrodas Sidra līča apkārtnē pie Vidusjūras.

Senajā Grieķijā par Lībiju dēvēja visu Ziemeļāfriku uz rietumiem no Ēģiptes, reizēm pat visu Āfrikas kontinentu. Līdz 1945. gadam Lībija bija Itālijas kolonija, bet tā kā Itālija 2. pasaules karā bija zaudētāj valsts, 1951. gada 24. decembrī Lībija ieguva neatkarību, izveidojot Lībijas karalisti. 1970. gadu beigās Lībijas armija iebruka Čadā un aizsāka Toijotu karu. 2001. gada septembrī Lībija bija viena no pirmajām Arābu pasaules, kas izteica līdzjūtību ASV un nosodīja terora akta veicējus. Atbalstīja arī ASV iebrukumu Afganistānā un nodeva Lībijas specdienestu rīcībā esošo Al-Qaeda dalībnieku sarakstus. 2006. gada maijā ASV svītroja Lībiju no terorismu atbalstošo valstu saraksta. 2011. gada februārī Lībijas lielākajās pilsētās sākās masu protesti, kas noveda pie pilsoņu kara un Rietumu valstis bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumus Lībijas teritorijai. 2013. gada 9. janvārī parlaments pieņēma lēmumu par valsts nosaukuma maiņu no Lielā Lībijas Sociālistiskā Arābu Tautas Džamahīrija uz Lībijas Valsts.

Lībija ir republika, kas sastāv no divdesmit divām municipalitātēm. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Tripole. Lībija ar 6,24 miljoniem iedzīvotāju ir simtu piektā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita, ceturtā lielākā valsts Āfrikā un septiņpadsmitā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Lībija ir OPEC dalībvalsts.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1945. gadam Lībija bija Itālijas kolonija, kuru apdzīvoja arābu un berberu ciltis un itāļu kolonisti. Lībijā dzīvoja aptuveni četri miljoni iedzīvotāju, kuri pārsvarā bija beduīni, kā arī aptuveni 11 000 itāļu kolonisti. Itālija 2. pasaules karā bija viena no zaudētāj valstīm, tāpēc 1951. gada 24. decembrī Lībija ieguva neatkarību, izveidojot Lībijas karalisti. Karaļa Idrisa reālā vara nesniedzās tālāk par Tripoli un pāris apdzīvotām vietām Vidusjūras piekrastē, pārējo teritoriju vadīja cilšu vecās padomes un šeihi, bet vienīgā centralizētā un visu zemi aptverošā struktūra bija armija. Valstī valdīja nabadzība un korupcija.

Lībijas Arābu Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1969. gada 1. septembrī, kamēr karalis Idriss atradās vizītē Turcijā, kapteiņa Muamara Kadāfi vadībā armijas vienības sadumpojās un sagrāba karaļa pili, valdības iestādes, radio un TV centrus, gāžot monarhiju un pasludinot Lībiju par Lībijas Arābu Republiku. Septembra vidū Kadāfi tika iecelts par Revolucionārās pavēlniecības padomes priekšsēdētāju un bruņoto spēku virspavēlnieku pulkveža dienesta pakāpē, uzņemoties valsts turpmāko vadību.

Pirmais ko jaunā valdība paveica ieguvusi varas grožus, lauza līgumus un likvidēja visas ārvalstu kara bāzes to skaitā lielāko ASV karabāzi ārpus tās teritorijas Wheelus Field, bet oktobrī izraidīja no valsts itāļu kolonistus. Tika pārskatīti līgumi ar Rietumu naftas ieguves kompānijām, palielinot Lībijas saņemamo iegūstamo resursu daļu un uzsākta plaša sociālās attīstības programma, ceļot pilsētās un ciemos skolas, slimnīcas, sabiedriskās ēkas, daudzdzīvokļu namus. Tika aizliegts arī alkohols un sākta valsts atbalstīta sieviešu emancipācijas politika.

Apvērsuma īstenotāji bija kvēli panarābisti, taču nonākuši pie varas pakāpeniski atsacījās no šī ideoloģiskā virziena. Kadāfi uzskatīja, ka PSRS un ĶTR demonstrētais sociālisms esot tikpat netaisnīgs, kā Rietumu valstīs valdošais kapitālisms, jo sociālisms apspiež personību, bet kapitālisms ir izdevīgs tikai bagātajiem, tāpēc ir jāiet "trešais ceļš", kuru izklāstīja savā darbā Zaļā grāmata.

Lībijas Sociālistiskās Arābu Tautas Džamahīrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gadā līdzīgi Ēģiptes Arābu Sociālistu savienībai, tika izveidota Lībijas Sociālistu savienība. Iekšpolitika bija autoritāra, taču salīdzinoši mērena, bez izteiktām policejiska režīma pazīmēm, jo nebija masu represiju vai ierobežojumu, nebija arī īstas opozīcijas salīdzinot ar karalistes laiku, Lībijā bija vērojams straujš saimnieciskais uzplaukums.

1970. gadu sākumā cīņai pret Kadāfi režīmu tika izveidota pagrīdes teroristiska organizācija „Lībijas atbrīvošanas nacionālā fronte“, kuru sponsorēja Sudāna, Maroka, Irāka un Saūda Arābija, taču organizācija bija mazskaitlīga un nekādu nopietnu panākumu tai nebija. Salīdzinot Lībiju ar citām arābu valstīm, valstij raksturīga liela iecietība pret disidentismu. Nebija nekādu masu represiju vai citādi domājošo vajāšanu, varēja visai brīvi kritizēt valsts varu. Taču individuālā līmenī tika īstenotas virkne politisko slepkavību, arī citu valstu teritorijā, likvidējot varai bīstamākos opozicionārus. Laika posmā no 1980. līdz 1986. gadam ASV un ES tika nogalināti piecpadsmit turp emigrējušie opozicionāri.[1] 1988. gadā pēc Kadāfi rīkojuma publiski tika sagrauti Furnašas cietuma vārti Tripolē, atbrīvojot pēdējos 400 politieslodzītos, Kadāfi publiski saplēsa disidentismā apsūdzēto "melnos sarakstus". Kriminālatbildība iestājās tikai par centieniem organizēties, lai mainītu valsts iekārtu.

1980. gadu sākumā Lībija sāka īstenot asāku iekšpolitisko un ārpolitisko virzību, Kadāfi režīmam iegūstot autoritārisma iezīmes. Jau 1970. gados sākās represijas pret radikālajiem islamistiem, deportējot no valsts „brāļus musulmaņus“, bet 1986. gadā tika slēgtas četrdesmit astoņas reliģiskas iestādes kā ekstrēmismu kultivējošas. 2000. gadā norisinājās skaļa tiesas prāva pret Bengazi Universitātes pasniedzēju un studentu grupu, kas tika apsūdzēti reliģiskajā ekstrēmismā un valsts pamatu graušanā no kuriem vairāki tika sodīti ar nāvi. Visā režīma pastāvēšanas laikā ar nāvi sodīti vairāki desmiti varas politisko pretinieku.

Toyotas karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1977. gada februārī Lībijas armija iebruka Čadā, aizsākot Toyotas karu, kas ilga no 1978. līdz 1987. gadam. Čadas melnādainie ar kalašņikoviem un Francijas aviācijas atbalstu braukāja pa Sahāru Toyotas markas džipos un bez problēmām, izmantojot partizānu kara taktiku, uzvarēja daudz labāk apbruņotās lībiešu bruņutanku vienības. Toyotas kara nosaukums ir radies dēļ Toyotas markas džipiem ar kuriem braukāja Čadas melnādainie.

Pamatiemesls, kāpēc Lībija zaudēja bija armijas sliktās kaujas spējas un zemā disciplīna. Valdība deva pavēles armijai, bet armija tās visas neizpildīja, tādēļ Kadafi režīma armijas vienības komandierim piesprieda atvaļināšanu, nezaudējot sev pienākošo pensiju.

Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada februārī Lībijas lielākajās pilsētās sākās masu protesti, kas strauji pārauga austrumu cilšu bruņotā dumpī. Sākās pilsoņu karš un sacēlušajām ciltīm pievienojās armijas un policijas daļas, kurās dominēja šo cilšu locekļi, karadarbībā tika mobilizēti zemessardzes spēki.

Dumpiniekiem ciešot militāru sakāvi un strauji atkāpjoties uz valsts austrumiem, virkne Rietumu valstu nosodīja Lībiju par bruņota spēka pielietošanu pret tautu. 17. martā ANO DP pieņēma lēmumu par lidojumu aizliegumu Lībijas kara aviācijai, bet 19. martā Francija, Lielbritānija, ASV un virkne citu Rietumu valstu bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumu stratēģiskajiem mērķiem Lībijas teritorijā, Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un armijas bāzēm jeb sāka militāro operāciju "Odiseja rītausma". Pirmos triecienus raidīja Francijas kara lidmašīnas, drīz pēc tam ASV kara flote raidīja vairāk nekā 110 Tomahawk raķešu. Lībijas militāros objektus ar raķetes apšaudījušas arī britu zemūdenes un reaktīvās lidmašīnas. Pret Lībiju tika noteikta arī lidojumu un kuģu satiksmes blokāde. Rietumvalstu vadītās operācijas pirmās fāzes mērķis bija iznīcināt Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmas.[2]

2011. gada marta beigās karadarbību pret Lībiju uzņēmās vadīt NATO. Turpmākajos uzlidojumos Lībijas armijas smagā tehnika tika praktiski iznīcināta un tālāk pilsoņu karš Lībijā attīstījās ar strēlnieku ieročiem un vieglo artilēriju bruņotu mobilu vienību sadursmēm. NATO spēki atbalstīja dumpiniekus ar bruņojuma piegādēm, kara aviācijas triecieniem, sūtot palīgā arī instruktorus un īpašo uzdevumu vienības.

Augustā, kad NATO spēki ar gaisa uzlidojumiem bija praktiski sagrāvuši Lībijas armiju, NATO ļāva austrumu cilšu šeihu bruņotajiem spēkiem ieņemt lielāko daļu valsts, Rietumu valstis, ieskaitot ASV un Krieviju, jau bija atzinušas jaunās Lībijas pagaidu valdības leģitimitāti. 2013. gada 9. janvārī parlaments pieņēma lēmumu par valsts nosaukuma maiņu no Lielā Lībijas Sociālistiskā Arābu Tautas Džamahīrija uz Lībijas Valsts.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijas teritorija aizņem 1 759 541 km². Tā pēc platības ir septiņpadsmitā lielākā valsts pasaulē un ceturtā lielākā valsts Āfrikā. Lībijas augstākais punkts ir Biku Biti, kura augstums ir 2 267 metri virs jūras līmeņa un atrodas Tibesti masīvā. Lielāko valsts daļu jeb 90% no valsts teritorijas aizņem tuksnesis. Valsts austrumu daļu aizņem Lībijas tuksnesis, kas ir viena no neauglīgākajām vietām uz Zemes. Daudzos tā reģionos nelīst pat desmitiem gadu un pat tuksneša augstākajās vietās ir apgabali, kur mēdz nolīt vidēji reizi 5 gados. Nav izteiktu augstieņu, izņemot reģionu netālu no robežas ar Čadu, kur izvietojies Tibesti masīvs ar augstumu līdz 2200 metriem virs jūras līmeņa. Auglīgākās zonas ir Sidra līča apkārtnē pie Vidusjūras. Lībijas krasta līnija gar Vidusjūru ir 1770 kilometrus gara un tā ir viena no garākajām Āfrikā.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijas municipalitātes

Teritorija tradicionāli ir sadalīta trīs vēsturiskās provincēs rietumos atrodas Tripolitānija, austrumos Kirenaika un dienvidos Fecāna, bet pēc 2007. gada reformas šis iedalījums vairs netiek plaši izmantots. Lībijā līdz 2007. gadam bija sīkāk iedalīta trīsdesmit divos apgabalos un trīs reģionos, bet no 2007. gada Lībija ir sadalīta divdesmit divos apgabalos.

Nr. kartē Apgabals Platība
(km2)
Iedzīvotāji
1 Butnanas apgabals 84 996 159 536
2 Dernas apgabals 31 511 163 351
3 Džabalahdaras apgabals 11 429 203 156
4 Mardžas apgabals 13 515 185 848
5 Bengazi apgabals 11 372 670 797
6 Vahatas apgabals 105 523 177 047
7 Kufras apgabals 433 611 50 104
8 Sirtes apgabals 225 437 193 720
9 Misuratas apgabals 356 308 550 938
10 Margabas apgabals 6 796 432 202
11 Tripoli apgabals 835 1 065 405
12 Džifaras apgabals 2 666 453 198
13 Zavijas apgabals 2 753 290 993
14 Nugatahumsas apgabals 6 089 287 662
15 Džabalgarbi apgabals 76 717 304 159
16 Nalutas apgabals 67 191 93 224
17 Džufras apgabals 117 410 52 342
18 Vadi-el-Šatas apgabals 97 160 78 532
19 Sabhas apgabals 107 310 134 162
20 Vadi-el-Hajatas apgabals 31 485 76 858
21 Gatas apgabals 68 482 23 518
22 Marzukas apgabals 356 308 78 621

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vismaz 5 klimatiskās zonas, taču dominē divas - Vidusjūras un Sahāras. Piekrastes zemienēs ir izteikts Vidusjūras klimats ar siltām vasarām un mērenām ziemām, taču tuksnesī dienas ir ļoti karstas un naktis – vēsas, līdz ar to diennakts gaisa temperatūras amplitūda ir loti plaša.

Dabas resursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijā ir bagātas naftas un dabasgāzes atradnes. 1960. gados zem Sahāras tuksneša ģeologi atrada 4 milzu pazemes rezervuārus pilnus ar saldūdeni - Kufras, Sirti, Morzukas un Hamadas (the Kufra basin, the Sirt basin, the Morzuk basin and the Hamada basin) - no kuriem pirmie trīs ir aptuveni 35 000 km3 ietilpībā, bet kopējais saldūdens apjoms tur ir līdzvērtīgs ūdens apjomam Melnajā jūrā jeb daudzumam, ko dotu Nīlas upe, tekot 200 gadus (skat. Lielais Lībijas ūdensvads).

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2011. gadam valsts pārvaldi veidoja tautas sapulču jeb kongresu tīkls, sākot ar iedzīvotāju sapulcēm, kas pilda pašvaldību funkcijas, reģionu sapulcēm un beidzot ar Nacionālo tautas sapulci jeb Vistautas kongresu kā visaugstāko varas institūciju. Tautas sapulces pārstāvjus ievēlēja vispārējas vēlēšanas, kā rezultātā katra cilts solidāri balsoja tikai par savas cits vadoņu izvirzītajiem kandidātiem, un vēlēšanās uzvarēja tie kandidāti, kas piederēja pie lielākas cilts. Tas radīja lielu neapmierinātību daudzos cilvēkos, jo parasta, neizglītotas cilts pārstāvis varēja uzvarēt vēlēšanās, bet izglītoto cilšu pārstāvji nevarēja uzvarēt, jo bija mazākumā. Mazo cilšu pārstāvjiem vienīgā karjeras izaugsme bija iespējama armijā.

Arī valsts finanšu iekšpolitiku noteica Tautas sapulces, kurās noteicošie bija cilšu vadoņi, kā rezultātā pašvaldībām atvēlētā budžeta daļa bija neproporcionāla, salīdzinot ar kopbudžetu, bet Kadāfi neko nevarēja padarīt. Principā tas paralizēja valsts modernizācijas procesu, jo valdībai nebija gandrīz nekādas sociālās varas, tikai militārās un ekonomiskās varas groži. Pastāvīgā opozīcija valdībai bija austrumu cilšu šeihi, kuru teritorijā bija lielākās naftas atradnes, pārstrādes rūpnīcas un ostas un kuri vēlējās lielāko daļu no naftas ienākumiem.

Kopš 2011. gada septembra valsts augstākā institūcija ir Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome, kuru izveidoja 2011. gada 23. martā Bengazi. Padomi veido trīsdesmit viens cilts pārstāvis. Tās priekšsēdētājs sākumā bija Mahmuds Džebrils, bet vēlāk viņu atstādināja un viņa vietā par priekšsēdētāju kļuva Mustafa Abdels Džalils, kuram ir pakļauta Pagaidu valdība.[3]

Toties Tripolē kā valsts augstākā institūcija tika izveidota Augstākā drošības padome, kas informēja pasaules sabiedrību, ka uzskata austrumu cilšu šeihu un monarhijas piekritēju izveidoto Pagaidu pārejas nacionālo padomi nevis par nacionālās varas pārstāvjiem, bet gan tikai par Bengazi pašvaldību. Ar šo formālo prezentāciju Lībijā atkal atsākās cīņa par varu starp Tripoli un Bengazi. Vēl uz varu Lībijā pretendēja islāmisti, kuru līderis ir bijušais džihādists Abdels Fahims Belhadži un nacionālā armija, kuru vada ģenerālis Suleimans Mahmuds.[4]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībija atbalstīja revolucionārās un separātiskās kustības visā pasaulē, arī tās, kas savā taktikā pielietoja teroristiskas metodes kā Uganda, Palestīna, Ziemeļīrija, Maroka, Sudāna, Filipīnas, Spānija un citas. Lībijai sākot jaukties citu valstu iekšējās lietās un atbalstot to opozīciju, Rietumu valstis iekļāva Lībiju terorismu atbalstošo valstu sarakstā. Pēc tam, kad Izraēlas pretgaisa aizsardzības spēki notrieca virs okupētās Sinaja pussalas lidojošu Lībijas pasažieru lidmašīnu, attiecības ar Izraēlu pasliktinājās.

1973. gadā Kadāfi deva patvērumu palestīniešu bēgļiem un to organizācijām. 70. gadu beigās Lībijā tika izveidotas aptuveni divdesmit treniņnometnes, kurās apmācības kursu izgāja vairāk nekā 7000 dažādāko valstu opozīcijas organizāciju kaujinieki.[1]

Drīz arī Lībijas slepenie dienesti paši sāka organizēt dažādus teroraktus. 1985. gada 5. aprīlī Lībijas aģenti sarīkoja sprādzienu Rietumberlīnes diskotēkā La Belle, kā rezultātā trīs cilvēki gāja bojā, bet vairāk nekā 250 cilvēki guva ievainojumus. 1989. gada 19. septembrī lībiešu atbalstītie teroristi Nigēras gaisa telpā uzspridzināja franču aviolīnijas UTA lidmašīnu ar 170 cilvēkiem. Situācija vēl vairāk saasinājās pēc aviokompānijas Pan American pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanas 1988. gada 21. decembrī virs Lokerbijas pilsētiņas Skotijā. Par terora akta organizēšanu tika vainoti divi Lībijas drošības dienesta virsnieki, taču Tripole atteicās tos izdot ASV tiesībsargājošām iestādēm, pieprasot neitrālu trešās puses izmeklēšanu. Kā rezultātā pret Lībiju tika īstenotas virkne politisku sankciju un ekonomikas embargo. 1999. gadā Nīderlandes tiesas priekšā stājās visi apsūdzētie, kas bija saistīti ar terorismu. Pēc prāvas 2003. gada augustā Lībija oficiāli atzina savu specdienestu saistību ar šo terora aktu un attiecības ar Rietumu valstīm sāka uzlaboties.

Attiecības ar rietumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gadā ASV Valsts departaments oficiāli apsūdzēja Muamaru Kadāfi terorismā, jo viņš bija gatavojis atentātu pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Kaut arī visi Lībijas teroristi bija no organizācijām, kuru mērķis bija Kadāfi gāšana, 1981. gadā Kadāfi tika pasludināts par "teroristu Nr.1".

Visi ASV pilsoņi, kas dzīvoja un strādāja Lībijā, pēc valsts departamenta rīkojuma bija spiesti pamest valsti. 1982. gadā ASV noteica embargo Lībijas naftai, bet 1986. gadā tika sarautas diplomātiskās attiecības starp abām valstīm. ASV kara lidmašīnas sāka regulāri pārkāpt Lībijas gaisa telpu, iesaistoties sadursmēs ar Lībijas kara aviāciju, līdz 1986. gada 15. aprīlī veica kaujas uzlidojumus Bengazi un Tripolei, par trieciena mērķi izvēloties galvenokārt Kadāfi rezidences. Uzlidojumā gāja bojā vairāk kā simts iedzīvotājs, kuru skaitā bija arī Kadāfi gadu vecā meita. Tā kā tas bija rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, Lībija pasaules acīs kļuva par cietēju, ko Kadāfi labi prata izmantot, nostiprinot valsts pozīcijas starptautiskajā arēnā.

2001. gada septembrī Kadāfi bija viens no pirmajiem arābu līderiem, kas izteica līdzjūtību ASV un nosodīja terora akta veicējus. Atbalstīja ASV iebrukumu Afganistānā un nodeva Lībijas specdienestu rīcībā esošo Al-Qaeda dalībnieku sarakstus. Ap šo laiku Kadāfi publiski atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu un nāca klajā ar aicinājumiem palestīniešu-Izraēlas konfliktu noregulēt mierīgā ceļā. 2003. gada septembrī ANO sankcijas pret Lībiju tika atceltas, ko atzīst par ievērojamu Kadāfi diplomātijas panākumu. To veicināja arī Lībijas lēmums 2004. gada janvārī ratificēt līgumu par atomieroču izmēģinājumu aizliegumu, tā vietā valsts aizsardzības stratēģiju orientējot uz spēcīgas zemessardzes izveidošanu, kas, pēc Afganistānas karu pieredzes, būtu nopietnāks ierocis pret naidīgu valstu invāziju. M. Kadāfi veica virkni diplomātisko vizīšu Eiropas Savienība valstīs, slēdzot līgumus gan par ieroču iegādi Francijā, gan par dabasgāzes piegādi Itālijai. 2004. gada martā Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs ieradās vizītē Tripolē, slēdzot virkni vienošanos par Lībijas dabasgāzes, naftas atradņu un milzīgo Lībijas saldūdens krājumu izmantošanu, kuras vērtība Ziemeļāfrikas valstīs ir augstāka par fosilo kurināmo. 2006. gada maijā ASV valsts departaments svītroja Lībiju no terorismu atbalstošo valstu saraksta. 2008. gada aprīlī Lībijā vizītē ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bet septembrī ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa. 2008. gada oktobrī uz Lībiju devās pirmais ASV vēstnieks pēdējo trīsdesmit sešu gadu laikā.

Attiecības ar austrumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1975. gadā Tripolē ieradās Padomju Savienības delegācija ar Alekseju Kosiginu priekšgalā, bet Lībijas līderis Kadafi trīs reizes no 1976. līdz 1985. gadam apmeklēja PSRS, kur tikās ar padomju līderiem Leonīdu Brežņevu, bet vēlāk ar Mihailu Gorbačovu. Lībija iepirka no PSRS armijas bruņojumu, transporta līdzekļus, padomju inženieri tika noalgoti augstsprieguma līniju un Lielā ūdensvada būvei, lauksaimniecības attīstīšanai.[1] Paralēli tika uzturēta un attīstīta sadarbība arī ar Rietumu valstīm, cenšoties laipot starp abām „aukstā kara“ nometnēm un nepieslienoties nevienai no tām.

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijai nekad nav bijusi nopietna un plaša mēroga karadarbībai paredzēta armija, jo no militārās taktikas viedokļa robežas tuksnesī ir pārāk garas, lai varētu izveidot frontes līniju, bet dienvidos plašas mazapdzīvotas teritorijas, tāpēc daudzskaitlīga armija nebija nepieciešama. Savukārt pret uzbrukumu no ziemeļiem, ko varētu īstenot tikai Rietumu valstis, masu armija būtu bezspēcīga. Lībija vienmēr ir gatavojusies partizānu karam un ārvalstu iebrukumam, veidojot visai labi apmācītu un apbruņotu cilšu zemessardzi, policijas spēkus un robežapsardzi. Armija drīzāk kalpoja kā stabilitātes svira, lai vienas cilts zemessardze neizdomā ar ieroču spēku pārņemt citas cilts teritoriju utt.[5]

2011. gada vasarā cīņai pret Lībijas armiju un valdībai lojālo cilšu zemessardzi, tika izveidoti Lībijas Pagaidu nacionālās padomes spēki ar komandieri Abdelu Fatahu Junisu priekšgalā, kurš savulaik bija viena no augstākajām diktatora Muamara Kadāfi režīma amatpersonām, taču vēlāk pārbēga nemiernieku pusē, uzņemoties dumpinieku spēku komandēšanu. 2011. gada jūlijā ģenerāli nogalināja un dumpinieki šajā atentātā vainoja sabiedroto islāmistu organizāciju.[6]. Kopš 2011. gada 20. oktobra tie ir vienīgie leģitīmie valsts bruņotie spēki.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libya ethnic.svg

90% iedzīvotāju dzīvo piekrastes rajonos. Pamatiedzīvotāji ir berberi, arābi, tuaregi un tubu (kopā 97%), bet lielākajās minoritātes ir ēģiptieši, grieķi, maltieši un turki (2009. gadā viesstrādnieki bija aptuveni 167 000). Līdz pat mūsu dienām izteikta cilšu sabiedrība, kur katrs indivīds morāli pakļaujas savas cilts vecajo padomei un šeiham. Praktiski nav novērojams cilšu metisizācijas process - skrupulozi tiek ievērota "asins tīrība". Savukārt ciltis dalās izteiktā hierarhijā, ciltīs ar augstāku sociālo statusu, tradicionāli izglītotākas, un ciltīs ar zemu sociālo statusu - katrs lībietis jau pēc ārējā izskata un apģērba redz, pie kādas cilts, t.i. sociālās grupas pieder sarunu biedrs.

Vidējais dzīves ilgums ir 75,45 gadi (vīriešiem - 73,34 gadi, sievietēm - 77,66 gadi). Vecumā virs 15 gadiem brīvi raksta un lasa 95,4% iedzīvotāju.

97% iedzīvotāju ir musulmaņi sunnīti, 3% ir kristieši (kopti, pareizticīgie, katoļi).

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībija ilgu laiku valdīja nesaskaņas cilšu starpā, tāpēc valdība uzsāka plašas programmas strādnieku slāņa veidošanai radot jaunas darba vietas iedzīvotājiem, kurās tie varētu kopā strādāt neatkarīgi no kādas cilts tie nāk. Tika būvētas gan lietderīgas, gan nevienam nevajadzīgas rūpnīcas kā, piemēram, valstij ar dažiem miljoniem iedzīvotāju nav izdevīgi būvēt ieroču rūpnīcas savām vajadzībām, jo iepirkt sanāk lētāk. Tika arī radīti labi atalgoti amati un subsidēts augstas pašizmaksas preču ražošana. Toties netika pieļauta arodbiedrību veidošana, jo uzskatīja, ka tajās dominēs vienas cilts pārstāvji.

Naftas atradņu nacionalizēšanas ievērojami palielināja valsts budžetu, tāpēc tika izvērsta plaša sociālās palīdzības politika. Rezultātā ap 2010. gadu Lībija izcēlās citu Ziemeļāfrikas valstu vidū ar to, ka tai IKP uz vienu iedzīvotāju bija 14 192 USD, par katru ģimenes locekli valsts gadā maksāja 1000 USD lielu pabalstu, par katru jaundzimušo pabalsts bija 7000 USD, bet jaunlaulātajiem tika piešķirts 64 000 USD liels pabalsts mājokļa iegādei. Bezdarbnieka pabalsts bija 730 USD mēnesī, biznesa uzsākšanai valsts deva 20 000 USD. Katram iedzīvotājam pienācās bezmaksas elektrība, izglītība, medicīna un zāles. Automašīnas iegādes gadījumā valsts sedza 50% cenas, bet zemessardzes locekļiem 65% un valsts noteiktā benzīna cena bija 0,14 USD litrā. Daudzbērnu ģimenēm bija izveidots īpašs veikalu tīkls, kurā produktus tirgoja par ievērojamu atlaidi. Izglītību un stažēšanos ārzemēs apmaksāja valsts. Varēja paņemt kredītus valsts bankā bez procentiem.[7] Rezultātā Lībija bija arī iecienīts migrācijas mērķis viesstrādniekiem no Ēģiptes, Tunisas, Alžīras kā arī no Austrumeiropas valstīm. Lībija līdz 2011. gadam bija viena no attīstītākajām valstīm Āfrikā, ar augstāko dzīves līmeni kontinentā.

Eksporta apjoms 2008. gadā sastādīja 64,5 miljardus dolāru. Pamatā eksportēja naftu, naftas produktus un dabasgāzi. Importa apjoms 2008. gadā bija 26,6 miljardi dolāru. Importēja dažādas rūpniecības preces, pārtiku, transporta līdzekļus un plaša patēriņa preces.

Lībijā ir attīstīta ieguves rūpniecība, kas ir saistīts ar naftas un dabasgāzes ieguve, kā arī naftas pārstrādi un ķīmijas rūpniecību. Ievērojami attīstīta minerālmēslu ražošana, bet metālapstrādē alumīnija ražošana.

Klimatisko apstākļu dēļ Lībijā ir vāji attīstīta lauksaimniecība. Lauksaimniecībā ir iesaistīti ap 17% iedzīvotāju un tā dod 4,2% no IKP. Izplatītākās dārzeņu kultūras ir kartupeļi, kāposti, tomāti, sīpoli, citroni. Lopkopībā dominē aitkopība un kamieļu audzēšana. Attīstīta arī putnkopība. Zvejniecība galvenokārt saistās tikai ar Vidusjūru, kurā tiek zvejoti tunči, sardīnes un kalmāri.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijas kopējais ceļu garums ar asfalta segumu ir 47,6 kilometri. Valstī galvenokārt dominē autotransports. Vāji attīstīts dzelzceļš, jo esošās nedaudzās dzelzceļa līnijas tika slēgtas 1965. gadā, karalistes laikā, bet jaunu līniju izbūve sākās tikai pēc 2000. gada.

Liela loma ir jūras transportam. Lielākā osta atrodas Tripolē, svarīga loma ir arī Bengazi, Albaidas un Tobrukas ostām. Lībijas valsts kuģniecības kompānijai pieder divdesmit seši kravas kuģi, to skaitā divpadsmit tankkuģi.

Attīstīta civilā aviācija. Valstī ir ap 50 lidlauku ar cieto segumu, kā arī trīs starptautiskas lidostas Bengazi, Tripolē un Sirtē.== Atsauces ==


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]