Ernans Puhato
| ||||||||||
Ernans Puhato (spāņu: Hernán Pujato; dzimis 1904. gada 5. jūnijā Diamantē, Entreriosas provincē; miris 2003. gada 7. septembrī Buenosairesā) bija Argentīnas armijas virsnieks un polārpētnieks. Bijis Argentīnas Antarktikas institūta izveides iniciators un pirmo Argentīnas zinātnisko staciju dibinātājs Antarktīdas kontinentālajā daļā.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis Diamantes pilsētiņā Entreriosas provincē, no kurienes pēc pamatskolas absolvēšanas pārcēlies uz Buenosairesu. Tur ieguvis vidējo izglītību un 1922. gadā iestājies Nacionālajā Militārajā koledžā (Colegio Militar de la Nación Argentina). To absolvējis 1924. gadā kā kājnieku karaspēka jaunākais leitnants. No 1927. gada dienējis kalnu strēlnieku pulkā Uspaljatas pilsētiņā Mendosas provincē, kur apguvis slēpotāja un alpīnista iemaņas. 1929. gadā mēģinājis uzkāpt Akonkagvas virsotnē, bet vētras dēļ bija spiests atgriezties no 6600 m augstuma. 1935. gadā iestājies Augstākajā militārajā koledžā (Escuela Superior de Guerra), ko absolvējis 1938. gadā štāba virsnieka (majora) pakāpē.[1]
1944. un 1945. gadā dienējis par Patagonijas armijas grupas štāba komandieri un izstrādājis vispārējās vadlīnijas Argentīnas klātbūtnes nodrošināšanai Argentīnas Antarktikā, kas iekļautu pastāvīgu zinātnisko un militāro bāzu organizēšanu. Puhato no 1946. līdz 1948. gadam pulkvežleitnanta pakāpē dienēja par Argentīnas militāro atašeju Bolīvijā, kur viņam radās iespēja izklāstīt savu Antarktikas izpētes programmu valsts prezidentam Huanam Peronam, kurš apmeklēja Bolīviju oficiālā vizītē 1948. gadā.[2]
Līdz 1950. gadiem Argentīna jau bija izvērsusi diezgan plašas aktivitātes Antarktikā. Bija organizētas vairākas ekspedīcijas, nodibinātas trīs bāzes: Orkadasas meteostacija un observatorija (1904) Dienvidsendviču salās un divas kara flotes bāzes — Melhiora (1947) Pālmera arhipelāgā un Desepsjona (1948) Brensfīlda šaurumā.[3] Lai labāk izprastu izdzīvošanas specifiku polārajos apgabalos, Puhato 1950. gadā piedalījās ASV armijas rīkotajā Arktikas izdzīvošanas skolā Aļaskā, kā arī piedalījās kā novērotājs Zviedrijas armijas ziemas mācības Kirunā un Estešundā.
Puhato vadībā 1951. gadā tika organizēta pirmā argentīniešu kompleksā ekspedīcija, kuras gaitā tika ierīkota Sanmartinas bāze Margeritas līcī, kas tika izmantota par atbalsta punktu plašas pētījumu programmas īstenošanai Antarktīdas pussalā. Tā paša gada 17. aprīlī pēc Puhato iniciatīvas tika nodibināts Argentīnas Antarktikas Institūts, kas koordinēja visas Argentīnas zinātniskās un pētnieciskās aktivitātes Antarktikā un Puhato līdz 1954. gadam bija tā pirmais direktors.[4][5] 1951. gadā Puhato tika piešķirta brigādes ģenerāļa dienesta pakāpe. 1952. gadā pēc Puhato iniciatīvas tika veikts pirmais pārlidojums ar diviem hidroplāniem no Riograndes Ugunszemē uz Antarktīdu un atpakaļ. 1954. gadā Puhato vadīja ekspedīciju uz Vedela jūras dienvidiem, kur pie Filhnera šelfa ledāja frontes tika ierīkota Belgrano polārstacija un pašam Puhato tika piešķirta ģenerālmajora pakāpe. Ekspedīcijas laikā, 1955. gada 16. septembrī, valsts apvērsumā tika gāzts Puhato atbalstītājs Huans Perons, un drīz pēc atgriešanās, 1958. gadā Puhato bija spiests aiziet pensijā.
Miris 2003. gada 3. sepembrī Kampomajo hospitālī. Puhato pīšļi pēc viņa paša vēlēšanās 2004. gadā nogādāti un apglabāti Sanmartinas polārstacijā.
Apbalvojumi un pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ernans Puhato saņēmis vairākus Argentīnas un citu valstu apbalvojumus par ieguldījumu Antarktikas izpētē. Puhato vārdā nosaukta Puhato klints Pensakolas kalnos Antarktīdā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Grl Hernán Pujato[novecojusi saite]
- ↑ General de División Hernán Pujato
- ↑ «Parte del trabajo del Ejército Argentino en la Antártida». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 2. aprīlī.
- ↑ «Dirección del Instituto Antártico Argentino». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 28. martā. Skatīts: 2015. gada 24. martā.
- ↑ «Gráfica paralela de la evolución del Instituto Antártico Argentino y la Dirección Nacional del Antártico desde su creación». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 3. novembrī. Skatīts: 2012. gada 2. aprīlī.
|