Ludvigs Ernests

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ernests)
Jump to navigation Jump to search
Kurzemes hercogs Ludvigs Ernsts

Ludvigs Ernests (1718–1788) bija Volfenbītelas-Līneburgas princis un Vācu Svētās Romas impērijas feldmāršals, kas uz īsu brīdi 1741. gadā bija ievēlēts par Kurzemes un Zemgales hercogu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1718. gada 25. septembrī Volfenbītelā Braunšveigas-Lineburgas hercoga Ferdinanda Albrehta II un hercogienes Antuanetes Amālijas ģimenē kā ceturtais bērns. 1737. gadā komandēja Volfenbītelas pulku krievu-austriešu-turku karā (1735—1739) pret Osmaņu impēriju. 1740. gadā iestājās Nīderlandes apvienoto provinču dienestā kā ģenerālmajors.

Pēc hercoga Ernesta Johana Bīrona arestēšanas un izsūtīšanas 1741. gada 27. jūnijā Kurzemes landtāgs Ludvigu Ernestu ievēlēja par Kurzemes un Zemgales hercogu, taču pēc Elizabetes Petrovnas nākšanas pie varas viņu 6. decembrī apcietināja un ieslodzīja cietumā. 1742. gadā viņš atgriezās Volfenbītelā un 1744. gadā kā feldmaršals vadīja Hābsburgu monarhijas armiju Otrajā Silēzijas karā (1744–1745), tika ievainots 1745. gada 30. septembrī kaujā pie Sūras (Soor), piedalījās kaujās pie Ruso (Roucoux) un Laufeldas (Lauffeldt). 1749. gadā iestājās Nīderlanes karaspēkā kā feldmaršals, pēc Villema IV nāves iecelts par ģenerālkapteini un kopā ar savu brāli Kārli par mazgadīgā Villema V aizbildni. Pēc 1784. gada pārcālās uz dzīvi Āhenā, bet no 1786. gada dzīvoja Eizenahā un rakstīja memuārus.[1]

Miris 1788. gada 12. maijā Eizenahā.

Priekštecis:
Ernsts Johans Bīrons
Kurzemes hercogs
1741. gada 27. jūnijā - 6. decembrī
Pēctecis:
Saksijas Kārlis

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]