Voldemārs Bastjānis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernests Voldemārs Bastjānis
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 17. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pociema pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Miris 1975. gada 19. maijā (90 gadi)
Bostonā, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Tautība latvietis

Ernests Voldemārs Bastjānis (dzimis Ernests Voldemārs Bašēns 1884. gada 17. augustā, miris 1975. gada 19. maijā) bija latviešu politiķis, no 1922. gada Saeimas deputāts, no 1926. līdz 1927. gadam Latvijas Republikas finanšu ministrs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1884. gada 17. augustā Pociema pagasta "Jomalu" mājās (tagad Katvaru pagasts), jaunākais bērns (trīs vecākas māsas un četri brāļi). Tēvs Tenis Bašēns šo saimniecību īrēja no fon Mendgena.

Pamatizglītību guvis Ķipēnu (mūsd. Pociema) pagasta Pīlāgu skolā. Ieguvis skolotāja tiesības Pēterburgā, pēc tam strādājis kā skolotājs Skultes pagastā. LSDSP biedrs kopš 1904. gada. Piedalījies 1905. gada revolūcijā, par ko viņam piespriests nāves sods. Paspējis emigrēt, vēlāk studējis ekonomiku Maskavā. Demokratiski parlamentāru pieredzi kā arī populāritāti tautā ieguva jau 1917. gadā, darbojoties Vidzemes Zemes padomē un kandidējot mazinieku listē Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. 1917. gadā apprecējās ar Almu Baumani. Latvijā atgriezās 1920. gadā, Padomju Krievijai viņu apmainot pret sev vajadzīgu ieslodzīto lielinieku Latvijā. Iesaistījās kā lektors Rīgas Tautas augstskolas darbā, lasot lekcijas par saimniecības atjaunošanu tagadējā pēckara saimnieciskā sabrukuma laikā.

1922. gadā, Bastjānis uzsāka savu politisko karjeru ar t.s. "grozāmā likuma" palīdzību. Bastjānis sociāldemokrātu sarakstā bija nolikts pēdējā (15.) vietā, bet nobalsošanā vēlētāji, izmantojot tiesību svītrot nepatīkamos un ierakstīt patīkamos kandidātus, viņu pacēla trešā vietā, aiz Raiņa un Dr. P. Kalniņa. Pateicoties šādai vēlēšanu sistēmai un vēlētāju simpātijām, turpmāk Bastjānis tika ar lielu pārsvaru ievēlēts visās Saeimās, ieņemot nozīmīgus posteņus valsts finanšu pārvaldē, līdz no 1926. līdz 1927. gadam Latvijas Republikas finanšu ministrs. 1931. gadā ievēlēts par Rīgas Pilsētas domnieku. Kā zinošs tautsaimnieks, piekomandēts kārtot uz bankrota sliekšņa nonākušās Rīgas Centrālās kopējās slimo kases saimnieciskās lietas (pat viņa politiskie pretinieki, piemēram, Zemnieku savienības pārstāvis Alfrēds Bērziņš, kurš darbojās Saeimas sociālās likumdošanas komisijā, atzinīgi novērtēja Bastjāņa komisijas darbu[1]). Viņam piedāvāja dalību Rīgas tramvaju un autobusu tīkla privatizācijā, piedalīties radiostacijas izveidošanā un vadībā, taču pārliecības pēc Bastjānis atteicās no šiem piedāvājumiem kļūt bagātam, pie tam izmantoja savu ietekmi, lai šos projektus pārņem Rīgas pilsētas pašvaldība.[2] Būdams finanšu ministrs, noraidījis K.Ulmaņa lūgumu atlaist tā draugu lielos parādus valsts kontrolētajās bankās, vai vismaz pagarināt to nomaksas termiņus (šī noraidījuma sekas izpaudās vēlākajā Bastjāņa vajāšanā).[3]

1934. gada 15. maijā naktī Bastjāņu dzīvoklī Rīgā ielauzās aizsargi un politiskās pārvaldes darbinieki. Uzlauzuši visas durvis (ģimene, domājot, ka iebrukuši laupītāji, bija iebarikādējusies dzīvokļa tālākajā galā), tie izdemolēja visu dzīvokli, bet Voldemāru Bastjāni roku dzelžos aizveda uz politisko pārvaldi. Pēc dažām dienām pārveda uz Centrālcietumu, bet no turienes uz Liepājas koncentrācijas nometni. kur viņš sabija ieslodzījumā 6 mēnešus. Lielākā daļa draugu valsts pārvaldē - piemēram, Marģers Skujenieks, - izlikās nepazīstam arestētā politiķa ģimeni, tikai zemkopības ministrs Birznieks piekritis aizvest sievas sagatavoto paciņu uz ieslodzījuma vietu (sievai bija liegta satikšanās ar Voldemāru, viņa netika informēta, kur konkrēti vīrs ieslodzīts).[4]

Atbrīvots no ieslodzījuma 1934. gada novembra sākumā. Divas reizes nedēļā bija jāpiesakās Rīgas pilsētas 3. policijas iecirknī Skolas ielā. Ja vēlējās izbraukt no Rīgas ilgāk nekā uz vienu dienu, bija jāprasa policijas atļauju. Šis režīms bija spēkā līdz pat 1940. gada vasarai. Aizliegums nodarboties ar politiku attiecās pat uz operas apmeklējumu, jo tur varot parādīties valdības locekļi vai pat pats Ulmanis, kuriem tikšanās ar Bastjāni varētu būt "ļoti neērta".[3] Bija atlaists no visiem ieņemamajiem amatiem, bez iespējām sākt darbu kādā valsts kontrolētā iestādē. Gan tieši, gan aplinkus vērsās pie dažādiem rūpniekiem, kuriem ekonomists uzņēmumā būtu vajadzīgs, taču visur bija atbilde, ka nevarot pieņemt darbā politisku iemeslu dēļ. Vienīgi tabakas fabrikas "Maikapars" īpašnieks bija ar mieru riskēt, taču tam piezvanīja no Iekšlietu ministrijas un informēja, ka "visaugstākā" valsts vadība esot pret Bastjāņa pieņemšanu darbā. Ģimene nonāca visai lielā trūkumā, jo vienīgais pelnītājs bija sieva Alma ar savu skolotājas algu (līdz 4. vidusskolu slēdza). Lai netērētu lieki laiku, V.Bastjānis nolēma atsākt studijas Latvijas Universitētē (LU), nokārtojot trūkstošos eksāmenus un iegūstot advokāta tiesības, taču tas tika liegts (uz LU pa tālruni piezvanīja izglītības ministrs Tentelis un atstāstījis Ulmaņa vārdus "Kāpēc Bastjānis jums vajadzīgs?", ar ko pieticis, lai tam būtu liegts studēt).[3] Tā kā vienīgā vieta, kur Bastjānis varēja turpināt studijas, bija vēl neslēgtās Tautas augstskolas lauksaimniecības kursi.

1943. gada 13. augustā piedalījās Latvijas Centrālās padomes dibināšanā un turpmākajā tās darbā.[5][6] 1945. gadā Bastjāņu ģimene nonāca Eslingenas pārvietoto personu (DP) nometnē Vācijā. Kad 1946. gadā radās izdevība izceļot uz ASV, to izmantoja bērni Ilmārs un Mirdza ar ģimenēm, taču Voldemāram iebraukšana ASV tika aizkavēta, līdz beidzot iejaucas Masačūsetsas senatori Lodžs un Saltonstals. Vēlāk atklājas, ka pamatā ir vairākas tautiešu politiski motivētas denunciācijas, kas bija iesniegtas amerikāņu pretizlūkošanas korpusam Vācijā.

Dzīvojot ASV, turpināja visai aktīvu sabiedrisko darbu, kuras kontekstā interesanta ir bijušo Latvijas politiķu Fēliksa Cielēna, Bruno Kalniņa, Jāņa Breikša un Voldemāra Bastjāņa 1960. gada 19. decembra vēstule jaunievēlētajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību. Amerikas Latviešu tautiskās savienības biedrs.

Miris 1975. gada 19. maijā, Bostonā.

Sarakstījis:

  • Bastjānis V. Gala sākums: vērojumi un vērtējumi. - Memento: Lidingö, 1964. - 175 lp.
  • Bastjānis V. Demokratiskā Latvija. Vērojumi un vērtējumi. - Emila Ogriņa apgāds: Stokholma, 1966. - 323 lp.
  • Bastjānis V. Dzīves straumē: Atmiņas. - Emila Ogriņa apgāds: Stokholma, 1970. - 302 lp.
  • Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. // Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. / Dr. H. Tichovska redakcijā. - Astras apgāds, 1973., 200.-239. lpp.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Elga Zālīte. Sociālā apdrošināšana Latvijā 1920.-1940. (.pdf)
  2. Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. - Likteņstāsti: Rīga, 1998., 56. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. - Likteņstāsti: Rīga, 1998., 59. lpp.
  4. Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. - Likteņstāsti: Rīga, 1998., 53.-55. lpp.
  5. «Latvijas Centrālā Padome - histora.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. februārī. Skatīts: 2010. gada 29. janvārī.
  6. Pleps Jānis. Bīskaps Rancāns un Satversme. Valsts prezidenta vietas izpildīšana.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ilmars Bastjānis-Krasts. Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā. - Likteņstāsti: Rīga, 2001. - 316 lp., ISBN 9984-611-41-8

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]